Māc. Roberts Otomers: Par dabisku ģimeni

2020.gada 12.novembrī Satversmes tiesa pieņēma visai
latviešu tautai pretēju lēmumu, nākot klajā ar savu jaunu ģimenes
definīciju, pielīdzinot lesbieti ģimenes tēvam. Satversmes tiesas (ST)
vadītāja sauc to par vēsturisku lēmumu, kas pavērs durvis daudziem
citiem līdzīgiem lēmumiem. Turklāt šis lēmums pieņemts Korona vīrusa
ēnā, kad stipri ierobežotas ir cilvēku iespējas pret to protestēt.
Skaidrs, ka šis lēmums ilgtermiņā nesīs daudz lielākas un
paliekošākas sekas par Covid-19. Ja līdz 12.novembrim Latvija mums ar
sievu likās droša vieta, kas pasargāta no bīstamajām Eiropas tendecēm –
legalizēt dažāda veida izvirtības un laulības pārkāpšanu. Tad pēc šī ST
lēmuma, Latvijas nākotne un labklājība izskatās daudz drūmākās krāsās.
Jautājums – vai mēs latvieši iesim to pašu pašiznīcināšanās ceļu, kā
citas Eiropas attīstītākās valstis?
ST 12.nov. lēmums ir absurds, kas rada daudzas ētiska rakstura
problēmas, par ko ļoti trāpīgi Elita Veidemane raksta jau 15.dec. nra.lv:
“Nevar saprast, kurā brīdī viņa ir tēvs, kurā – māte,” plecus rausta
cilvēki, kuriem joprojām nav skaidrs, kā sieviete pēkšņi var tapt par
vīrieti un otrādi. Neizpratne radusies, vērtējot ST skandalozo spriedumu
Evitas Gošas lietā, kuras sievieškārtas partnere nevarēja saņemt Darba
likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam.
2012. gadā bija otrādi: Goša bija “tēvs”, bet viņas draudzene Līga
Kļaviņa – māte. 2012. gadā Kļaviņa un Goša tika pie dēla, kura
bioloģiskais tēvs bija slavenais frizieris Pērs Bogomazovs. Visi bija
laimīgi, visi apliecināja gatavību audzināt bērnu. Bet mīla pagāja, un
tomāti novīta - kā dzied vienā dziesmiņā. 2017. gadā Kļaviņa vērsās
tiesā, pieprasot uzturlīdzekļus dēla audzināšanai - protams, no
bioloģiskā tēva Bogomazova. Kā tad tā? Frizieris Pērs jau tikai
izpalīdzēja abām draudzenēm, no kurām Goša toreiz bija “tēvs”. Toties
tagad “tēvs” ir Kļaviņa. Interesanta “ģimenīte”. Paskatīsimies, konkrēti
no kura bioloģiskā tēva šoreiz abas mēģinās piedzīt alimentus..."
No ST 12.nov. lēmuma izriet, ka ģimene ir visi cilvēki, kas dzīvo
kopā sociālā relaitātē. Tad jau ģimene, kas balstīta sociālajā realitātē
var būt arī svingeru, poligāmistu, pedofīlu un citas “reālas
attiecības”? BET...
1.Satversmes preambulā (kuru oficiāli Satversmes komentāri skaidri
nosauc par filtru vai brilli, caur kuru jāvērtē satversme) ir skaidri
raksīts: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido
latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda,
vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības." Tātad, ST lēmums ir PRET šo
Satversmes interpretācijas "brilli".
2.Satversmes 110.pants saka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību —
savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības."
Diez vai pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem, 9 bērnu tēvam pie
Latvijas aizsākumiem pat ļaunākajos murgos būtu nācis prātā, ka ģimeni
varētu definēt kā citādāk kā – tētis, mamma un bērni. Līdz pat šai
dienai lielākā daļa latviešu bija sapratuši, ka valsts aizsargā ģimeni,
kas ir balstīta laulībā, savienībā starp vīrieti un sievieti. Bet pēc
nesenā ST lēmuma, izrādās pēkšņi, ka tas tā nav un ST nāk klajā ar
pavisam jaunu, patvaļīgu ģimenes definīciju.
Iedod velnam mazo pirkstiņu un viņš paņems visu roku. Varētu likties –
kas gan tur liels, ja lesbiete saņem pabalstu bērna tēva vietā. Bet šis
gadījums var pavērt durvis daudzām citām lietām, kas jau tagad notiek
citās Eiropas attīstītākajās valstīs. Minēšu kādus piemērus, kas notiek
Eiropā: 1) Skolu programmā māca, ka pastāv dažādas ģimenes: divi tēvi,
divas mātes, divi transvestīti, vai kad mēs izaugam mēs varam
izvēlēties, kas mēs būsim – puika, meitene vai pa vidu. 2) Anketās
skolās un slimnīcas vārdi “tēvs” un “māte” tiek aizstāts ar “Vecāks 1”
un “Vecāks 2”. 3) Dzimuma maiņas operāciju pieaugums arvien jaunākā
vecumā. 4) Pedofīlijas legalizēšana, pakāpeniski mazinot vecumu no kura
bērns var stāties seksuālās attiecībās ar pieaugušajiem. 5) Geju pāri,
kas izsolē legāli var nopirkt bērnus izsolē no surogātmātēm pa 90000 €.
6) Euro praidi, kur cilvēki pilnīgi kaili staigā pa ielām. 7) Vīrietis,
kas jūtas, kā sieviete, var doties sieviešu ģērbtuvē un piedalīties
sporta spēlēs, kur ir sievietes. 8) Ir valstis, kur jau tagad ir spēkā
demokrātīju ierobežojoši likumi, kas tiek saukti par “naida runu”, kas
cilvēkiem aizliedz runāt patiesību par LGBT personām. Jau šobrīd šādi
likumgrozījumi ir iesniegti bēdīgi slavenajā Satversmes tiesā. Vai tā ir
nākotne, kuru mēs gribam arī mūsu mīļajai zemei Latvijai?
Es, kā mācītājs, varu apskatīt arī šī jautājuma būtību no Bībeles
perspektīvas. Jau pašā pirmajā Bībeles nodaļā ir aprakstīts radīšanas
stāsts: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to
radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja
uz tiem: "Augļojieties un vairojieties!”” (1.Moz.1:27-28) Dievs rada
Ādamu un Ievu, nevis Ādamu un Stīvu vai Ievu un Evu. Dievs radīja
vīrieti un sievieti un nevis kaut ko pa vidu. Un tieši Ādamam un Ievai,
vīrietim un sievietei, Dievs dod pavēli: augļoties un vairoties. Tikai
šādā savienība starp vīrieti un sievieti var rasties bērni ar Dieva
svētību. Vecajā Derībā starp daudzajiem aprakstītājiem veidiem, kā var
pārkāpt laulību ir rakstīts tā: “Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz
gulēt ar sievu, tad tie abi vīri ir izdarījuši negantību”
(3.Moz.20:13).
Vai homoseksuālisms ir iedzimta lieta vai izvēle? Plaši ir
izplatījies mīts, ka homoseksuālisms ir iedzimta lieta un ka tur neko
nevar mainīt. Bet kas par to rakstīts Bībelē: “26 ...viņu sievietes ir
apmainījušas dabiskās dzimumu attiecības ar pretdabiskām, 27 Tāpat arī
vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu
iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši
saņemdami sodu par savu maldīšanos.”(Rom.1:26-27) No šīs rakstu vietas
mēs redzam homoseksuālisms ir izvēle, kad dabiskas dzimuma attiecības
tiek iemainītas pret pretdabiskām. Homoseksuālisms ir Dieva radītās
kārtības nicinājums! Arī psiholoģijā līdz pat 20.gs. beigām LGBT
traktēja kā slimību/novirzi, kas būtu jāārstē. Un tad pastāvīga Eiropas
Savienības un ASV spiediena rezultātā, tas tika izņemts no slimību
saraksta un pakāpeniski padarīts par normu. Turklāt šodien lielākā daļa
LGBT paši uzsver ka homoseksuālisms tā ir viņu izvēle, nevis kaut kas
iedzimts, ko nevar mainīt. Kā gan citādāk tad viņi varētu mainīt savus
partnerus no vīrieša uz sievieti? Kā gan citādāk viņi varētu veikt
dzimuma maiņas vai traspersonu operācijas?
Kā palīdzēt homoseksuāļiem? Bieži vien dzirdam, ka šiem cilvēkiem
nevajadzētu kaunēties par savu orientāciju un vajadzētu “iznākt ārā no
skapja”. Bet vai tā patiešām ir palīdzība? Tas atgādina kādu anekdoti:
Mūsu 8 gadīgajam bērnam ir problēma – viņš čurā gultā, mēs viņu aizvedām
pie psihologa. - Vai bērns beidza čurāt gultā? - Nē, bet tagad viņš ar
to lepojas.
Bieži vien cilvēki ar cilvēki jūtas nelaimīgi dēļ tā, kādi viņiem ir
homoseksuāli kārdinājumi un ka viņi dzīvo homoseksuālu, izvirtušu
dzīvesveidu, un tad lai to kompensētu viņi mēģina citiem iegalvot, ka
viss ir kārtībā, ka tas ir normāli. Bet ar to vien nepietiek, vēlāk viņi
grib panākt, lai visi citi arī pieņemtu viņu izvirtību kā normu un
tāpēc viņi maina likumus, maina masu masu mediju saturu, izglītības
sistēmu. Tā tas notiek arī Latvijā jau kādus 20 gadus. Bet beigās šīs
lietas tomēr nedod sirdsmieru un arī nevarēs dot. Bet ko darīt, lai gūtu
dvēseles mieru? Ir viena brīnišķīga rakstu vieta Jaunajā Derībā, kura
vēstī, ka homoseksuālisti var tikt brīvi no savas atkarības un grēka:
“Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne
vīriešu prostitūtas, ne homoseksuālisti, ne zagļi, ne mantrauši, ne
dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Un daži
no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs
esat attaisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva
Garā.”(1.Kor.6:9-11)
No šīs rakstu vietas mēs skaidri redzam, ka senajā pilsētā Korintā,
ir zināmi tādi gadījumi, ka tie, kas ir bijuši homoseksuāļi un vīriešu
kārtas prostitūtas, ir tapuši brīvi no šī grēka un atgriezušies pie
dabiskām seksuālām attiecībām. Grēku nožēla un atgriešanās no šī grēka
ir iespējama! YouTube var atrast daudz liecības par dziedināšanu no
homoseksuālisma gan Latvijā, gan ārzemēs. Pirms kādiem 15 gadiem ASV
bija milzīgs skandāls, kad viņu nacionālās geju organizācijas vadītājs
aprecēja lesbiešu organizācijas vadītāju. ASV šogad maijā tika rīkots
jau 3.brīvības gājiens Vašingtonā, kur piedalījās 250 bijušie LGBT, kas
ir tapuši brīvi no homoseksuālisma atkarības un grib parādīt citiem, ka
brīvība no šī grēka ir iespējama. Līdz ar to lielākā palīdzība
homoseksuālam cilvēkam ir nevis mainīt, likumus par labu šai izvirtībai,
bet gan mīlestībā vadīt šo cilvēku uz grēku nožēlu un atgriešanos pie
dabiskām attiecībām viņiem pašiem par prieku un laimi.
Ko darīt, lai apturētu izvirtības izplatīšanos Latvijā? Nostiprināt dabiskas ģimenes definīciju mūsu Satversmē.Reaģējot uz šo ST patvaļīgo lēmumu un lai nākotnē novērstu vēl citus
patvaļīgus lēmumus ģimenes jautājumos, kas varētu tālāk ietekmēt visu
Latvijas sabiedrību, visas lielākās kristīgās konfesijas Latvijā, gan
arī Latvijas dievturu sadraudze ir rakstījušas oficiālas vēstules valsts
augstākajām amatpersonām ar lūgumu iekļaut vēl skaidrāku un
nepārprotamāku dabiskās ģimenes definīciju valsts satversmē.
Tam sekoja Nacionālās Apvienības ierosināts likumprojekts Saeimā
– Satversmes 110. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un
atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas
balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna
tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte
(sieviete) un tēvs (vīrietis)."
Kā mēs katrs varam atbalstīt šo likumprojektu? Dalīties ar savām
domām sociālos tīklos, aizlūgt par to un sūtīt epastus Saeimas
deputātiem. Kopā mēs varam iestāties par dabisku ģimeni un mūsu Latvijas
ģimeņu labklājību!
Māc.Roberts Otomers
Rīgas Apriņķa avīze, 29. janvāris
Agrita Otomere: Latvāņi mūsos
11.novembrī liku svecītes pie pieminekļa
brīvības cīnītājiem, atceroties viņu nesavtīgo mīlestību pret savu zemi
un valsti. Un jau nākamajā dienā uzzināju: ja, bērnam piedzimstot, viņam
nav tēva, bet mātei ir partnere, tad labumus, ko iepriekš varēja iegūt
tikai tēvs, nu saņems mātes partnere. Lasu tālāk: to lēmusi Satversmes
tiesa. Kāds kontrasts! Vakar svinēt par atbrīvotu Rīgu, šodien – raudāt
par savu valsti, nesaprotot, kurp ejam.
Jāatzīst, par Satversmes tiesu zinu maz. Tā man asociējas ar kaut ko
ļoti stabilu, gandrīz vai kā savu draugu, kurš klusi stāv sardzē par
valsts vērtībām. Bet nu šī tiesa apgalvo, ka ģimene ir ne tikai vīrs,
sieva un bērni vai asinsradniecībā esošie, bet arī “partneri”. Kopš kura
laika tā? Hmm! Varbūt 18. novembrī būtu jāsvin atbrīvotā seksualitāte?
Vēl nesen Saeima noraidīja priekšlikumu partnerattiecību
legalizācijai. Es atviegloti nopūtos, domāju, ka uz brīdi cīņa ir
atlikta. Bet nekā, ienaidnieks bez cīņas ienāca pa citam durvīm – caur
Satversmes tiesu. Vai tiešām Satversmes sapulces dalībnieki pirms 100
gadiem savos trakākajos murgos varēja nojaust, ka kādu dienu būs runa
par šādu “ģimenes” modeli? Uz to man kādā sarunā teica, ka Jānis Čakste
bijis progresīvs cilvēks un, ja dzīvotu šodien, tad arī tā domātu… Redz,
kā!
Skatos uz saviem bērniem, un viņu acīs redzu sirdsskaidrību; viņi
spēlējas mammās un tētos, meitenes ilgojas pēc garās, baltās kāzu
kleitas un “laimīgi līdz mūža galam”. Un man kā mātei gribas raudāt.
Atcerieties raidījumu “Glābiet bērnus”? Par ko tik visu viņi toreiz
necīnījās! Es kā bērns atceros, kā jutos: bērnus grib glābt! Vienmēr ir
kāds, kurš grib bērnus glābt! Bet kurš tagad glābj bērnus? Pat mūsu
pamatlikums neglābj.
Kāds noteikti vaicās: no kā jāglābj? Visa Eiropa tā dzīvo, un visi ir
laimīgi! Vai tiešām laimīgi ir tie, kas drīkst savas seksuālās
fantāzijas īstenot visdažādākajos eksperimentos? Kāds ir pienesums
valstij? Uz to man atbildētu: laimīgs un apmierināts pilsonis, nevis kā
tie sevi nerealizējušie, aizspriedumu mocītie heteroseksuāļi! Bet, mīļie
tautieši, vai mēs zinām, ar ko šī ballīte beigsies?
Eiropā baudu pilnā ballīte sit augstu vilni. Sociālajos tīklos var
redzēt smaidīgus ļaudis, kas ar putām uz lūpām apliecina, ka viņi ir
ļoti laimīgi. Un tāpēc viņi drīkst audzināt bērnus un uz saviem baudas
kalngaliem, ja vien otrs vēlas, var aicināt tik daudz cilvēku, cik vien
vēlas. Jūs gribat ar savu dzimumu? Uz priekšu! Ar abiem dzimumiem? Kāpēc
ne? Bet varbūt jūs gribat mīlēties ar vairākiem cilvēkiem? Īstenojiet
savus pārdrošākos sapņus! Jums ir 60 gadu un jums tik ļoti patīk kāds
sešpadsmitgadīgais, ka katra jūsu molekula brēc, ka jums viņu vajag? Tad
nost ar sabiedrības aizspriedumiem, jo jūs dzīvojat tikai vienu reizi
un jums ir visas tiesības gribēt un dabūt. Un, ja kādam ir iebildumi,
tad viņam pašam vajag ārstēties, nevis man! Es esmu brīvs cilvēks brīvā
Eiropā! Un nemēģiniet iestāstīt, ka mani ir jāglābj, drīzāk jāglābj ir
sabiedrība no aizspriedumu žņaugiem!
Vai tiešām īstā brīvība ir iespēja darīt to, ko man gribas? Vai mēs neesam apmaldījušies savās gribēšanās?
Vēl nesen zinātnieki apgalvoja, ka seksuālā orientācija ir iedzimta,
ka tur neko nevar mainīt. Tagad ir zinātnieki, kas apgalvo, ka seksuālo
orientāciju var mainīt, jo pētījumi liecina – ja vien sievietei ir
spēcīga emocionāla piesaiste kādam cilvēkam, viņa ir spējīga ar to arī
mīlēties. Šos pētījumus var izmantot kā attaisnojumu jebkādām seksuālām
vēlmēm. Bet tos var izmantot arī kā brīdinājumu man kā sievietei, ka es
varu sevī sajust seksuālu pievilcību pret jebko, bet man tas ir
jāapzinās un godīgi jāatbild un jārisina jautājums: kāpēc mani
emocionāli nepiepilda mans vīrs?
Apkārt notiekošo gribas salīdzināt ar latvāņiem. Kādreiz dzīvoju
Raunā, un no rītiem tētis mani veda uz Cēsu ģimnāziju. Katru rītu
redzēju latvāņus pie Vaives dzirnavām. Sākumā skatījos ar apbrīnu: tādi
milzeņi! Neviens cits augs tiem blakus nestāv! Taču, kad gribēju izkāpt
no mašīnas un apskatīt Vaives dzirnavas, tētis brīdināja, lai nekāpju
zālē – var apdedzināties no latvāņu sulas. Es vaicāju, kāpēc tos
nenopļauj, ja jau tie ir tik bīstami, un tētis atbildēja, ka cilvēki to
jau dara, bet tas nelīdz. Ar pļaušanu latvāni var tikai apstādināt, lai
tas neiet tālāk. Es atvaicāju: “Tēt, ja nepļaus, ko tad?”, un tētis
nopietni man atbildēja: “Ja nepļaus, meit, tad atnāks tie latvāņi līdz
pat mūsu Raunai.” Es biju pārbijusies un bieži vien no rītiem atviegloti
nopūtos, kad redzēju, ka latvāņus kāds atkal bija pļāvis – tas
nozīmēja, ka līdz Raunai tie vēl tik drīz neatnāks.
Vēl kāda epizode par latvāņiem... Kādā kristīgā nometnē Dzērbenē
piedalījās arī somu jaunieši. Viendien skatos – somu puisis meistaro
puķu pušķi un klāt liek... latvāņa lapu. Es sastingu bailēs, jo man
likās, ka tūlīt viņš manu acu priekšā nomirs. Skrēju pie pieaugušajiem,
un tie mani nomierināja, sacīdami, ka šajā vasaras laikā tie neesot
indīgi. Bet somu jauniešiem tika nolasīta maza lekcija par Latvijas
nelaimi – latvāņiem.
Kas gan, līdzībās runājot, varētu būt latvānis Latvijai? Kaut kas
tāds, kas sākumā liekas liels ieguvums, bet beigās izrādās nelaime. Vai
partnerattiecību likums nav šāds “latvānis”? To visādi grib iestādīt
Latvijā, sakot, ka visā Eiropā cilvēki no tā ir ieguvēji. Vai pirms 50
gadiem ko tādu neteica arī par īsto latvāni?
Būsim godīgi – vai šis ir vienīgais “latvānis”? Protams, ka ne. Vai
“normālie”, līdz ko iemīlējušies, domā par laulību un “ilgi un laimīgi
līdz mūža galam”? Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kas dzimuši ārlaulībā, un
desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu pāru, kas mīlējas neprecējušies.
Un, ja mēs veiktu uz ielas aptauju, jautājot: “Vai jūs precoties bijāt
nevainīgs?”, vai mēs visā Rīgā vispār dzirdētu kaut vienu apstiprinošu
atbildi?
“Latvāņi” ir mūsos. Mūsu uzdevums ir tos pļaut un mācīt savus bērnus,
lai viņi tos atpazīst. Lai mūs sauc par atpakaļrāpuļiem! Varat saukt,
kā gribat, bet es nedrīkstu ļaut “latvānim” mani uzvarēt! Un, pat ja
Satversmes tiesa man ļauj to audzēt, vai es to drīkstu? Vai drīkstu
nolaist to latiņu, ko mani kristīgie senči bija turējuši un kā dēļ viņi
bija gatavi mirt?
Liels paldies visiem gan Saeimā, gan nevalstiskajās organizācijās,
kas cīnās par laulību starp vīrieti un sievieti un kas palīdz intīmajos
jautājumos apmulsušajiem atrast izeju!
Bauskas iecirkņa prāvesta pienākumus veic māc. R.Otomers
Mācītājs Roberts Otomers, kurš kalpo trīs evaņģēliski luteriskajās
draudzēs Vecumnieku novadā, iecelts par Bauskas iecirkņa prāvesta
pienākumu izpildītāju. Jaunajā amatā viņš stājās otrdien, 9. jūnijā.
R. Otomers turpinās pildīt arī visus iepriekšējos pienākumus draudzēs
Bārbelē, Vallē un Vecumniekos; jaunais amats – tā mācītājam būs papildu
kalpošana un lielāka slodze.
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Liepājas diecēzes
bīskaps Hanss Martins Jensons 5. jūnijā izdevis rīkojumu par prāvesta
pienākumu izpildītāja iecelšanu un nosūtījis to brālim Kristū un amatā,
mācītājam Robertam Otomeram. «Sakarā ar prāvesta Rolanda Radziņa
atlūgumu un pamatojoties uz man dotajām pilnvarām, ieceļu Tevi par
Bauskas iecirkņa prāvesta pienākumu izpildītāju no 2020. gada 9. jūnija
līdz turpmākam rīkojumam. Lai Dievs svētī Tavu kalpošanu!» rakstīts
oficiālajā dokumentā.
«Jā, kopš vakardienas esmu prāvesta
pienākumu izpildītājs līdz nākamajām iecirkņa prāvesta vēlēšanām,»
apstiprinot šo ziņu, 10. jūnija vakarā «Bauskas Dzīvei» sacīja R.
Otomers. Lūgts paskaidrot, ar ko nodarbojas garīdznieks, kurš vada
draudzi vai baznīcas iecirkni, ko veido vairākas draudzes, viņš uzsvēra:
«Prāvestam ir divi galvenie uzdevumi. Pirmais – rīkot regulāras
tikšanās iecirkņa mācītājiem un draudzes priekšniekiem, ko aktīvi
plānoju sākt no septembra; otrais – pārstāvēt iecirkņa vajadzības mūsu
baznīcas galvenajā lēmējinstancē – kapitulā, kur sanāk kopā visi trīs
bīskapi, t. sk. arhibīskaps un 16 prāvesti.» Prāvesta pienākumu
izpildītāja amats R. Otomeram personīgi nozīmē iespēju iepazīties ar
iecirkņa draudzēm, mācītājiem un priekšniekiem un veidot kopīgu
sadraudzību un sadarbību, kam iepriekš nav varējis atvēlēt pietiekami
daudz laika.
R. Otomers ir precējies un kopā ar dzīvesbiedri Agritu audzina
septiņus bērnus. Vallē un Vecumniekos viņš kalpo kopš 2016. gada, bet
Bārbeles draudzē – kopš 2018. gada, lasāms Vecumnieku evaņģēliski
luteriskās draudzes mājaslapā internetā.
Līdzšinējais Bauskas iecirkņa prāvests Rolands Radziņš, atbildot uz
«Bauskas Dzīves» jautājumu, kāpēc viņš atstājis amatu, paskaidroja, ka
«nekas slikts nav noticis, nekā konflikti nav bijuši». Viņš vairs nav
LELB administratīvā rajona – iecirkņa – vadītājs, taču turpinot kalpot
draudzēs Iecavā, Mežotnē, Codē un Salgalē Ozolnieku novada Emburgā.
«Būt par prāvestu nozīmē veikt lielu administratīvo darbu. Daudz
laika un enerģijas prasa lēmumu sagatavošana un pieņemšana; ir arī citi
pienākumi. Tā kā slodze bija pamatīga, jo kalpoju arī vairākās draudzēs
un strādāju skolā, nolēmu no šiem papildu pienākumiem, ko prasa prāvesta
amats un kas ir atbildīgi, atteikties. Pieļauju, ka kovidlaiks ar
valstī noteiktajiem ierobežojumiem ne man vienam bijis pārdomu rosinošs
periods, kas devis iespēju izvērtēt – kas paveikts, kas ir pa spēkam un
kas mazāk izdevies,» sacīja R. Radziņš.
Viņš prāvesta pienākumus
veica nedaudz ilgāk kā divus gadus – 2018. gada Vasarsvētkos tika amatā
ievests, bet šī gada jūnijā atcelts.«Prāvests ir LELB administratīvā
rajona – iecirkņa – vadītājs; iecirkņa mācītāju, palīgmācītāju,
evaņģēlistu, lektoru, kā arī draudžu amatpersonu tiešais priekšnieks un
padomdevējs. Prāvesta amats nav tituls, šis «nosaukums» konkrētam
mācītājam tiek piešķirts uz amata pildīšanas laiku,» vēstīts LELB
mājaslapā internetā.
Laikraksts "Bauskas dzīve", 2020.g. 12.jūnijs
Šahs, kubiks-rubiks, kapu svētki un laulības
Vecumnieku,
Valles, Bārbeles draudžu mācītāja un Lutera Akadēmijas pasniedzēja Roberta
Otomera vaļasprieki ir šaha spēle un arī veikla un ātra rubika-kubika salikšana.
Šos vaļaspriekus Roberts labprāt piekopj arī ģimenē un lieto kalpošanā
pansionātos, draudzes nometnēs, laulībās un pat kapusvētkos.
Ar šaha
spēli Roberts pirmo reizi iepazinies pirmajās pamatskolas klasēs, mācoties
Rīgas 31.vidusskolā. Tur viņš apmeklējis šaha nodarbības. Skolotājs bijis īsts
šī intelektuālā sporta veida entuziasts, un ja nodarbībā bijuši divdesmit
skolēni, tad viņš varējis spēlēt šahu ar visiem divdesmit reizē, veicot ar
katru pa gājienam pēc kārtas. Tolaik Roberts piedalījies arī šaha turnīros, kur
bijis jāizspēlē astoņas spēles un jāsavāc maksimāli daudz uzvaru. Lielākais
sasniegums bija uzvaras četrās spēlēs.
Mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā topošais mācītājs šahu nespēlēja, bet atsāka
to darīt, kļūstot par kristieti. Tolaik tuvākajā paziņu lokā bijuši vairāki
cilvēki, kas spēlē šahu un tā ir bijis, ar ko uzspēlēt. Mācītājs ar prieku
atceras kādu no Imantas pansionāta „Liepa” iemītniekiem – Guntāra onkuli, ar ko
regulāri spēlēts šahs, ik pa laikam, kad pansionātā vadīts svētbrīdis. Vēlāk Roberts arī Guntāronkuli kristījis, kad
viņam bijuši deviņdesmit gadu.
Maģistratūras
studiju laikos Gētebogā, Zviedrijā Roberts Otomers regulāri spēlējis šahu ar
studiju biedru, prāvestu Romanu Kurpnieku, mācītāju Gintu Graudiņu, gan starpbrīžos,
gan vakaros pēc studijām, gan lidmašīnā. Spēlēts arī ar studiju biedriem no
Krievijas, ieskaitot tagadējo Ingrijas Baznīcas bīskapu Ivanu Laptevu un topošo
teoloģijas institūta rekotru Konstantīnu Subotinu.
Arī
Vecumnieku draudzes nometnēs tiek spēlēts šahs. Tā nu sagadījies, ka draudzes
vīri ir itin braši šaha spēlētāji, kas priecājas par šaha partijām ar
mācītāju. Ar dažu labu spēlējot mācītājs
guvis uzvaru, bet ir bijuši arī zaudējumi.
Ar prieku
Roberts atceras nesenās spēles Zviedrijā, ciemojoties Rišķu ģimenē. Viņu vecākais
dēls Pēteris mācās šaha pulciņā un ir vietējais čempions sava vecuma grupā. Roberts
novērojis, ka puisis ir laba pedagoga apmācībā, ka ir apguvis labus klasiskus
spēles paņēmienus. Spēlējot mācītājs pamanījis, ka gūt labākus rezultātus viņam
nereti liegušas neuzmanības kļūdas. Jaunais veiklais pretinieks spēlējis
koncentrētāks un mērķtiecīgāks.
Savukārt Roberts pats nereti jaunus paņēmienus iemācās
no virtuālā pretinieka, spēlējot šahu aplikācijā viedtālrunī, noskatoties,
kādus gājienus izmanto virtuālais pretinieks. Šaha aplikāciju izmantojot,
iespējams spēlēt gan ar virtuālo pretinieku, izvēloties dažādas sarežģītības
pakāpes, gan arī spēlēt ar reālu spēlētāju, kurš pieslēdzies tai pašai
aplikācijai savā tālrunī.
Šaha spēles
entuziasts mēģinājis spēles prasmes iemācīt arī vecākajam dēlam, taču sapratis,
ka viņam pietrūkst šaha pedagoģijas prasmju. Tagad viņš ar dēlu vairāk spēlē
dambreti. Kuplajā Otomeru ģimenē cieņā ir arī dažādas stratēģiskās galda
spēles, kā piemēram „Sabotieri” un „Katanas ieceļotāji”.
Roberts
Otomers māk arī milzu ātrumā salikt rubiku kubiku, kas bija populārs laika
kavēklis astoņdesmitajos gados. Pie tam
kubiku viņš var salikt no jebkuras pozīcijas.
Šis interesantais hobijs aizsākās brīdī, kad Roberts noskatījās „ Zelta
talanta” raidījumu, kur kāds puisis veikli salika daudzus kubikus. Izrādās, ka
internetā atrodami daudz video, kur izstāstīts, kā salikt rubika kubiku. Pamatā
ir septiņas- astoņas formulas, kas izpildāmas pareizā secībā. Pirmo reizi
kubika salikšanai veltītas 24 stundas, gan ar pārtraukumiem. Pēc tam jau ir
bijušas vajadzīgas pāris stundas, bet nu jau vien divās minūtes. Šo prasmi
mācītājs izmantojis vairākas reizes sprediķot laulībās, vai arī kapusvētkos. Kubiku
viņš liek, reizē sprediķojot, piemēram, par to, ka Dievs var atrisināt mūsu
problēmas. Kad stāsts ir galā, ir salikts arī kubiks. Kapu svētkos cilvēki
reaģējuši ar lielu interesi, jautājot, kādus vizuālos materiālus mācītājs
izmantošot nākamgad. Priekšmetu izmantošana sprediķos cilvēkiem palīdz labāk
uztvert mācītāja sacīto.
Laikraksts "Svētdienas rīts", 2020.g. aprīlis
Korona vīrusa ēnā
“Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es
paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no
iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi
paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu,
nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas
pusdienā nomaitā.” (Psalms 91: 2-5)
Situācija
Vēl pavisam
nesen mums šķita, ka notikumi, kas saistīti ar Korona vīrusu, risinās tālu prom
no mums un mūs neskars. Bet pēdējās nedēļas laikā Eiropa ir pasludināta par
Koronas vīrusa epicentru, Latvijā ir izsludināta ārkārtas situācija, aizslēgta
robeža un aizliegti visi publiski organizēti pasākumi, tai skaitā arī
dievkalpojumi baznīcā. To mūsu ģimene ir piedzīvojusi arī uz savas ādas.
1.martā mana ģimene bija devusies uz manu maģistratūras izlaidumu Zviedrijā.
Tajā brīdī Zviedrijā bija tikai 14 saslimšanas gadījumi uz 10 miljoniem
iedzīvotāju. Bet kad atgriežamies atpakaļ Latvijā, tad 12.martā jau Zviedrija pasludināta
par bīstamu zemi ar nepilniem tūkstoš saslimšanas gadījumiem.
Kas mums būtu jādara?
Pēdējās
dienās nepārtraukti saņemam aicinājumus saistībā ar Covid-19 infekcijas
izplatību: mazgāt rokas, ieturēt distanci no citiem cilvēkiem, slēgt visus organizētos
pasākumus utt. Tas viss, protams, ir ļoti labi un vajadzīgi. Bet baidos, ka ar to
vien pandemijas apturēšanai būs par maz.
Korona
vīruss un nāves tuvums liek daudziem izvērtēt savas dzīves – vai Dievs grib kaut
ko nopietnu pateikt visai liberālajai Eiropai? Mums vajadzētu atzīt, ka Eiropā grēks
tiek legalizēts, reklamēts un popularizēts un tas nekādi nevar Dievam patikt. Mākslīgie
aborti, dzimumu sajaukšana un īpaši – laulības pārkāpšana, tik daudzos veidos,
ka pat kauns par to runāt. Arī mums Latvijā ir pietiekami daudz ietiepīgo, kas
neprecās un grib, lai legalizē viņu bezatbildību. Arī homoseksuālismu mums
arvien vairāk grib uzspiest kā normu, pat „izglītojot” mazus bērnus.
Varbūt Dievs
caur šo ārkārtas situāciju grib ļoti nopietni mūs brīdināt, lai nemeklēt
vaininieku ārpus sevis, bet gan izmeklējam katrs savu sirdi. Vai neesam
noticējuši, ka var „dzīvot kopā tāpat” bez laulībām? Vai esam savus bērnus gatavojuši
nopietnai laulības dzīvei? Vai esam iedomājušies, ka par savu dzīvi mums nebūs
jāatbild Dieva priekšā? Nožēlosim grēkus un sauksim uz Dievu! Mums tik ļoti vajag
Dieva žēlastību un palīdzību.
No egoisma uz atbildīgu rīcību
Latvijā daudzviet
izcēlusies panika, cilvēki izpērk veikalus. Rodas sajūta, ka bīstamākais nav
šis vīruss, bet gan mūsu alkatība un vienaldzība pret citiem, ko citā vārdā
sauc par egoismu. Tā nav tikai pandēmijas laika problēma, bet bijusi jau ilgi
pirms tam! Vai nav tā – ka par daudz centrā esam bijuši mēs paši – mani hobiji,
ballītes, ceļojumi, izklaides, ka par saviem apkārtējiem bieži aizmirsām? Līdz
šim ir bijis tik liels piedāvājums, ko darīt pēc darba, ka mums vairs neatlika
laika Dievam un līdzcilvēkiem.
Bet tagad
viss notiekošais mūs arvien vairāk spiedīs sevi un savas intereses nolikt malā
un parūpēties par saviem tuvākajiem apkārtējiem. Tikai visiem kopā rīkojoties
atbildīgi, mēs varēsim iziet cauri pandēmijai ar mazākiem zaudējumiem. Korona
vīruss Itālijā izrādījies vislipīgākais tieši cilvēkiem virs 50 gadiem – 80%
gadījumi. Bērni līdz 18 gadiem slimo tikai 1,2%. Jaunieši, padomāsim par vecāka
gada gājuma kaimiņiem, kolēģiem, parūpēsimies par viņiem, aizsargāsim viņus.
Lai Dieva
miers vada mūsu rīcību. ”Un Dieva miers,
kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū
Jēzū.” (Filipiešiem.4:7)
Lūgšana
Kad vēl
iepriekš Latvijā bija ārkārtas situācija? Pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva
savu neatkarību. Toreiz simtiem un tūkstošiem cilvēku pulcējās kopā baznīcā,
lai lūgtu par brīvību un neatkarību, un Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas un deva
brīvību. Arī šodien ārkārtas situāciju cilvēks var pārdzīvot ar nopietnu lūgšanu.
Vienosimies kopējā lielā lūgšanā! Ne tikai vienu dienu, bet ilgstoši. Lūgsim:
Kungs Dievs,
piedod mums!
Kungs Dievs,
žēlo mūs!
Kungs Dievs,
nenovērs no mums savu vaigu!
Un visas
savas sirds lūgšanas ieliekam tajā lūgšanā, ko Tu mums esi mācījis: „Mūsu Tēvs
debesīs...”.
Un
visbeidzot, lai mūs iedrošina Kristus vārdi: To visu Es esmu runājis uz
jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu,
Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33)
Māc. Roberts
Otomers
Laikraksts "Bauska dzīve", 2020.gada 24.marts
Agrita Otomere: Denam Braunam "Da Vinči kodā" nav taisnība
Tikko kā Latvijas Bībeles biedrība ir laidusi klajā
norvēģa Hansa Juhana Sāgrustena grāmatu Lielā
Puzle. Pa senāko Bībeles manuskriptu pēdām. Šo grāmatu no norvēģu valodas
ir tulkojusi Agrita Otomere, Vecumnieku draudzes mācītāja sieva, 7 bērnu
māmiņa. “Rīgas Apriņķa Avīze” aicināja viņu uz sarunu par jauno grāmatu, par
norvēģu valodu un dzīvi daudzbērnu ģimenē.
1.Kā radās doma, ka vajadzētu tulkot grāmatu “Lielā
puzle”?
Tas būtu jāvaicā Latvijas Bībeles biedrībai. Mani
viņi sameklēja caur saviem „kanāliem”. Mani sameklēt nebija grūti, jo,
manuprāt, norvēģu valodas zinātāju nav nemaz tik daudz un vēl mazāk ir tādu,
kas gribētu tulkot grāmatu par šādu tēmu.
Šo jautājumu varētu uzdot Latvijas Bībeles biedrības
vadītājam Valdim Tēraudkalna kungam grāmatas atklāšanā, kas vēl tikai būs, bet
vēl nav zināms – kad. Atklāšanā būs arī pats autors, kurš strādā Norvēģijas
Bībeles biedrībā. Tas noteikti būs vērtīgs pasākums.
2.Vai tā ir zinātniska grāmata, kas domāta tikai
speciālistiem? Vai līdzīgas grāmatas latviešu valodā ir izdotas?
Grāmata ir domāta visiem interesentiem. Varu pilnībā
piekrist tam, kas rakstīts aizmugurē uz grāmatas:
„Labā valodā, saistoša un ļoti aizraujoša –
visīstākais zinātniskais trilleris visiem, kurus fascinē Bībele, teoloģija un
noslēpumiem apvītie manuskripti” un:
„Taču atšķirībā no kriminālromāniem, kas ir
fantāzijas auglis, Lielā puzle” atklāj patiesus notikumus un reālus atradumus”.
Visiem varētu patikt aizraujošie apraksti par to,
kad, kā un kur atrasts katrs manuskripts un domāju, ka arī speciālisti atradīs
sev ko interesantu un nezināmu.
Līdzīga grāmata ir Bībele kā Kristus liecība. Uzticama, pārbaudāma, saprotama., to
sarakstījis Guntars Baikovs. Šī grāmata nav zinātniskais trilleris”, bet tā arī
ir aizraujošs un nopietns pētījums, kas pierāda, ka Bībeles vēstījums ir
uzticams arī 21. gadsimtā.
3. Kas ir tās vērtīgākās atziņas, ko jūs pati guvāt
no grāmatas satura?
Viena no svarīgākajām atziņām bija tā, ka Denam
Braunam Da Vinči kodā nav taisnība un
tas, ka Da Vinči kods ir fantāzijas
auglis. Sīkāk negribētu komentēt, lai paliek intriga! Labāk nopērciet un
izlasiet grāmatu!
Vissvarīgākā atziņa – Bībele ir vislabāk pierādītā
seno laiku grāmata. Nevienai citai seno laiku grāmatai nav saglabājies tik
daudz manuskriptu. Nevienai citai grāmatai nav tik tuvs laika atstatums starp
grāmatas sarakstīšanu un agrīnākajiem atrastajiem manuskriptiem.
4. Pieņemu, ka Latvijā nav daudz norvēģu valodu
pratēju, lai varētu grāmatas tulkot, turklāt tādus specifisku tekstus. Kā jūs
šo valodu apguvāt?
Esmu pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju
starpkultūru sakaru specialitāti „Latvija-Norvēģija”. Šajā specialitātē uzsvars
tiek likts uz norvēģu valodas apguvi un, lai to varētu labi apgūt, akadēmija meklē
tādu pasniedzēju, kam tā ir dzimtā valoda.
Mums norvēģu valodu mācīja pasniedzējs no Norvēģijas
- Snorre Karkonens Svensons no Oslo. Viņš mums mācīja ne tikai gramatiku, bet
arī Norvēģijas vēsturi, literatūru, valodas vēsturi, tulkošanas pamatus. Kad
piekusām no daudzajām lekcijām, viņš pārtraukumos mums mācīja norvēģu dziesmas.
Tā kā viņš labi prata latviešu valodu, tad brīžos, kad kaut ko nesapratām, viņš
to spēja precīzi iztulkot latviski, tādējādi mēs varējām uzdoto labi saprast,
kā arī apgūt arī visādus norvēģu valodas smalkumus. Viņš ļoti pašaizliedzīgi ar
mums darbojās un ielika labus pamatus – liels paldies viņam par to! Jāatzīst,
ka es nebiju kursa izcilniece un man pat sapņos nerādījās, ka es kādu dienu
iztulkošu grāmatu!
5. Vai tulkojot grāmatu, konsultējāties arī ar
autoru vai kādiem citiem speciālistiem?
Konsultējos ar Latvijas Bībeles biedrības vadītāju
Valdi Tēraudkalnu un mazliet arī ar savu bijušo pasniedzēju Snorri Karkonenu
Svensonu.
Ļoti noderīgas grāmatas par šo tēmu ir Bengta
Heglunda Teoloģijas vēsture, Ūrasa
Sarnivāras Vai Bībelei var uzticēties?
un īpaši Guntara Baikova „Bībele kā Kristus liecība”. Guntara Baikova grāmata
ir visjaunākā no trim pieminētajām grāmatām, līdz ar to tajā iekļauta jaunāka
informācija par pēdējie atklājumiem. Arī šajā grāmatā ir apskatīti nozīmīgākie
Vecās un Jaunās Derības manuskripti.
6. Kas ir būtiskāk tulkojot - vai zināt valodu vai
aplūkojamo priekšmetu?
Manuprāt – tulkojot būtiskāk ir zināt valodu, jo, ja
nezina valodu, tad neko nemaz nevar iztulkot! Aplūkojamais priekšmets gan arī
būtu kaut mazliet jāpārzina vai vismaz jāzina, kur par to latviski var kaut ko
izlasīt.
Piemēram, ja jātulko kaut kas par Bībeles
manuskriptiem, var izlasīt Guntara Baikova grāmatu Bībele kā Kristus liecība un iegūt priekšstatu par Bībeles
manuskriptiem un uzzinātā informācija būs ļoti palīdzoša, tulkojot kādu citu
grāmatu par Bībeles manuskriptiem. Savukārt, ja nezina valodu, tad nekas no
tulkošanas nesanāks...
Tulkojot var uzzināt daudz ko jaunu par aplūkojamo
priekšmetu. Lielās puzles tulkošana man
bija ļoti izglītojoša, daudz uzzināju par Bībeles manuskriptiem, Baznīcas
vēsturi un personvārdu atveidi. Ja tagad būtu jātulko līdzīga satura grāmata,
būtu vieglāk.
7. Domājot par to, cik daudz uzmanības, laika un
darba ir nepieciešams tulkotājam, var tikai pabrīnīties, kā tiekat ar to galā,
audzinot 7 bērnus?
Tulkošanas laikā man bija tikai seši bērni. Tulkoju
tikai darba dienās, kad bērni skolā un bērnu dārzā. Mājās bija tikai jaunākā
meitiņa, kura daudz spēlējās viena – izbaudīja klusumu un iespēju tikt pie
visām rotaļlietām un bez strīdēšanās ar māsām un brāli. Arī vīrs bija liels
atbalsts. Ja nopietni sevi mobilizē konkrētam uzdevumam, atmetot mazāk svarīgo,
var ļoti daudz izdarīt!
Tomēr visam pāri ir Dieva vadība, gluži kā rakstīts
Salamana pamācībās: „Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs
pašķir viņa gājumu.” Manā gadījumā – es gan varēju dikti apņemties iztulkot,
bet ja Dievs nedotu visus vajadzīgo, tad es to neizdarītu. Piemēram, ja es
saslimtu ar plaušu karsoni, tad es diez vai iztulkotu utt. Tāpēc arī es pati
skatos uz izdoto grāmatu ar apbrīnu un pateicību Dievam!
8. Tik liels bērnu pulciņš būtu pielīdzināms
nelielai bērnudārza grupiņai, taču atšķirībā no ģimenes, tur par bērniem
rūpējas vairāki cilvēki, turklāt ne visu diennakti. Vai jums ar vīru ir
sadalīti pienākumi un uzdevumi ģimenē?
Gribas atbildēt ar mazu humoru – ja salīdzina mūs ar
bērnudārzu audzinātājām, tad tieši viņas es apbrīnoju! Tas ir ļoti grūts darbs
– tikt galā ar divdesmit bērniem. Mums ar Robertu ir vieglāk! Mums ir tikai 7
bērni!
Atbildot pavisam nopietni – mēs dalām darba
pienākumus ar bērniem. Mūsu vecākajiem bērniem- Katei ir 12 gadi un Pāvilam
drīz būs 11 gadi. Viņi abi kopā ar astoņgadīgo Ruti ir mūsu lielie palīgi, un
sešgadīgais Rinalds arī mācās palīdzēt! Viņi prot gan kartupeļus nomizot, gan
izkarināt slapjo veļu, gan mazās māsas – četrgadīgo Edīti un divgadīgo Judīti -
nolikt saģērbt gulēt. Bērni prot arī māju sakārtot, izslaucīt un pat tualetes
podu iztīrīt. Jautājums – vai viņi to vienmēr grib darīt...
Tad, kad bērni negrib darīt vai neprot, tad mēs nodarbojamies
ar „darba audzināšanu” un kļūdu labojumu. Dažkārt ātrāk pašam slapjās zeķes
izkarināt nekā atkal pamācīt, kā tās pareizi karināt. Pacietību, pacietību un
vēlreiz pacietību.
Taču tad, kad bērni grib, prot un to izdara, tad
mums atliek laiks kopā priecāties par mazo pastarīti, divus mēnešus veco Ilzīti,
vecgada vakarā noskatīties „Likteņa ironiju” un kopā uzspēlēt kādu galda spēli.
9. Kas bērniem ir lielākais ieguvums, augot kuplā
ģimenē?
Lielākais ieguvums ir tāds, ko bērni tagad vēl nemaz
neapjauš, proti, viņi tagad mācās mīlēt savu tuvāko. Lielā ģimenē bērns ir
spiests dalīties ar citiem brāļiem un māsām, kā arī bērns mācās rūpēties viens
par otru, domāt par otru, nevis tikai par sevi. Ja tev ir kabatas nauda un tu
veikalā nopērc šokolādi, tad, mājās atnākot, tev būs jādalās ar pārējiem. Ja tu
ēd vakariņas un tētis vēl ir baznīcā, tad nevar apēst visas desiņas – ir
jāatstāj arī tētim utt.
Protams, varētu padomāt – ak, nabaga bērni, kas
nevar apēst visu šokolādi vieni paši vai arī gribēja vēl desiņu, bet tagad –
nekā. Bet patiesībā caur šo mazo zaudējumu ieguvums ir daudz lielāks – bērnā
top sirds, kas mācās ieraudzīt citu vajadzības, nevis tikai – mana šokolāde un
visas desas man, bet – šī šokolāde ir manās rokās un manām rokām ir dots to
izdalīt gan sev, gan arī citiem, kam to vajag.
Daudzus baida tas, ka, ja būs daudz bērnu, kā mēs
iztiksim, ka nevarēsim daudz ko atļauties, nespēsim samaksāt par bērnu studijām
utt. Jā, mēs nevaram atļauties visa ģimene aizlidot uz Parīzi, bet vai tāpēc mūsu
bērni ir daudz ko zaudējuši? Lai es studētu, ņēmu studiju kredītu, jo vecāki
man nevarēja samaksāt par studijām, bet vai tāpēc es esmu traumēta? Nē.
Mūsu ģimenē ir bijis tā, ka Dievs mūs ir tā
svētījis, ka mūsu ienākumi un dzīvesvietas lielums ir audzis proporcionāli
ģimenes lielumam!
Lai Dievs dod, ka grūtības, ko nākas piedzīvot
daudzbērnu ģimenē, veidotu mūsu bērnus par nesavtīgiem, iejūtīgiem un derīgiem
sabiedrības locekļiem, kas prot savas ģimenes būvēt uz pareiziem pamatiem.
Ir vēl kāds liels ieguvums - piedzīvot to, ka ģimenē
atkal ienākusi vēl viena maza dzīvībiņa- viņu mazais brālītis vai māsiņa,
lielākais brīnums uz zemes. Mazulītis, kas ir tik mīļš, neaprakstāmi skaists un
ar īpašu smaržu. Jo bērni vecāki, kad atkal piedzimst mazulītis, jo labāk viņi
to atcerēsies visu savu mūžu. Vecākie bērni labi atceras, ka maiga ādiņa bija
gan Edītei, gan Judītei, un tagad arī mazajai Ilzītei.
Savukārt jaunpiedzimušais ir īpašs ieguvējs, jo tik
daudzi viņu mīl! Katru dienu mazo Ilzīti bučo un klēpī grib turēt ne tikai
mamma un tētis, bet arī divi brāļi un 4 māsas. Vareni, vai ne?
10. Nesen biju kādās bērēs, kur pie galda sēdošie
izteica apmēram tādu domu- kas tad mācītājam! viņam taču nekāds cits darbs nav
jādara, kā tikai jānovada dievkalpojums. Jūs esat mācītāja sieva. Kā šis darbs
izskatās no šīs pozīcijas raugoties?
Te atkal var atbildēt ar humoru – ja mācītājs
nostājas draudzes priekšā „kā balta lapa”, proti, nesagatavojis savu sakāmo,
domādams, ka „runās, kas uz sirds”, tad tiešām – kas gan tur sarežģīts?
Mācītājam ir jāvada bieži vien ne tikai 1
dievkalpojums nedēļā, bet arī iesvētes mācības, Bībeles stundas, lekcijas,
mājapmeklējumi, bēres, kristības, privātas sarunas ar cilvēkiem. Un uz daudzām
lietām ir jāpavada krietns laiciņš lai sagatavotos. Un ja mācītājam vēl ir 3
draudzes kā manam vīram, tad to visu var pareizināt ar 3.
Bet, ja godprātīgi gatavo katru sprediķi, Bībeles
stundu un uzrunu publiskos pasākumos? Tad dzirdētais sprediķis ir tikai
aisberga redzamā daļa, aiz kura, citiem nezināmas, stāv studijas, izauklētas
pārdomas un lūgšanas. Mans vīrs ir teicis, ka katrs sprediķis ir kā skolā
uzrakstīt domrakstu un tā – katru nedēļu!
Mans vīrs visus savus sprediķus sagatavo arī kā
power point prezentācijas, kurā lasāmi atslēgas vārdi. Tādā veidā viņš pats ir
„uzlicis augstu latiņu”, proti, viņam vienmēr ir jāsagatavo jauna prezentācija
un nevar iet un runāt to, „kas uz sirds”.
Jāpiebilst, ka katrs luterāņu mācītājs, kad viņu
ieveda amatā, ir devis solījumu darīt savu darbu godprātīgi un ir par to atbildīgs
par to gan Dieva, gan cilvēku priekšā.
Varētu mudināt, lai pieminētie ļaudis no bēru galda
aiziet vēlreiz uz baznīcu, varbūt šoreiz mācītājs būs sagatavojies. Var arī atbraukt
uz Vecumniekiem, Valli vai Bārbeli, kur dievkalpojumus vada mans vīrs, kurš
parasti ir sagatavojies!
11.Cik daudz un kā mācītāja sieva var un spēj būt
palīgs savam vīram draudzes darbā?
Palīdzība var būt ļoti dažāda.
Bieži vien mācītāju sievas ir vai nu ērģelnieces,
vai svētdienas skolas skolotājas. Es esmu svētdienas skolas skolotāja, bet ne
Vecumniekos. Mācu bērnus Stelpes un Valles skolās svētdienas skolas pulciņā.
Sieva visbiežāk ir tā, kura mazgā un gludina amata
tērpus. Sieva bieži vien vakaros pēc Bībeles stundām sagaida mājās ar siltām
vakariņām, un pēc grūtām draudzes sarunām, klusējot samīļo un aizlūdz par savu
vīru. Es domāju, ka arī tā ir palīdzība.
Ir vēl kāda lieta, kas netiešā veidā ietekmē
draudzes darbu - ja sieva ir uzticīga savam vīram un lojāla vīra darbam.
Neuzticīga sieva izposta laulību, un nelojāla sieva grauj vīra autoritāti
draudzē. Lai Dievs pasarga no tā visas mācītāju sievas, arī mani.
12. Iesākot jauno gadu, cilvēki viens otram vēl
laimi. Vai jūs esat laimīgs cilvēks?
Jā, es esmu ļoti laimīga, Dievs man ir devis jau
šeit uz zemes tik daudz – mīļu vīru, daudz bērnu, gādīgus vecākus un vīra
vecākus, daudz draugu un „galvu uz pleciem”, kas kādreiz var arī ko vērtīgu
sabiedrībai izdarīt, proti, iztulkot labu grāmatu!
Adventa laiks

Adventa četras svētdienas ir gaidīšanas un gatavošanās laiks pirms ziemassvētkiem. Gaidīšanas laiks ir parasti pirms kā īpaša. Ir lietas, ko mēs visi gaidām ar prieku un tam gatavojamies: algas diena, atvaļinājums, ceļojums, nometne. Arī pirms otriem lielākiem baznīcas svētkiem – ziemassvētkiem – ir īpašs gaidīšanas laiks ar adventa vainagu ar 4 svecītēm, kas iezīmē 4 atlikušās svētdienas līdz ziemassvētkiem.
Ļoti daudziem tieši ziemassvētki ir gada visvairāk gaidītie svētki, bet kāpēc, kas šajos svētkos ir tik īpašs? Latviešu valodā mums nav paveicies ar svētku nosaukumu: Ziemassvētki. Jā, svētki tiek svinēti ziemā, bet kas ir šo svētku būtība? Svētku nosaukums var mums likt domāt, ka mēs ziemai svētkus svinam. Bet ja tā, tad šie svētki būtu jāsvin katru gadu, kad uzkrīt pirmais sniegs, nevis katru gadu vienā un tai pašā datumā, ir sniegs vai nav sniega. Turklāt šo svētkus svin visā pasaulē, arī tādās vietās, kur nekad nav sniega – Āfrikā un Austrālijā. Citās valodās ir trāpīgāki nosaukumi šiem svētkiem. Krieviski: Rožģestvo. Tas ir no vārda: piedzimšana. Kāds ir piedzimis šai datumā. Jā patiešām – dzimšanas dienu mēs svinam katru gadu vienā datumā. Bet kas ir piedzimis šai datumā? Angliski: Christmas. Tas ir saliktenis no diviem vārdiem – Kristus un Mesa (Dievkalpojums). Proti, tā ir Jēzus Kristus dzimšanas diena. Bet kas Jēzū ir tik īpašs, ka viņa dzimšanas dienu svinam vēl 2020 gadus vēlāk? Bībele teikts:
„Marija dzemdēs Dēlu, un Tu nosauksi Viņu JĒZUS, jo Viņš izglābs Savu tautu no grēkiem.” (Mt.1:21)
Dievs Tēvs pirmajos ziemassvētkos uzdāvināja cilvēcei lielāko dāvanu pasaules vēsturē: savu Dēlu – Jēzu. Jēzus ir nācis šai pasaulē, lai tai parādītu savu mīlestību un glābtu visus cilvēkus no grēkiem. Tā ir patiesā šo svētku būtību, tur patiesi ir ko svinēt, ka Jēzus ir mūs nācis, lai glābtu mūsu dvēseles no elles un ievestu paradīzē! Tāpēc arī tik daudz cilvēki adventa laikā un ziemassvētkos pulcējas baznīcā, lai kopīgi svinētu svētkus un pateiktos Dievam, ka Viņš savu Dēlu mums sūtījis! Īstā šo svētku būtība ir mīlestība un piedošana! Mīlestība, ko saņemam no Dieva un mīlestība, ko tālāk dodam viens otram.
Roberts Otomers
Vecumnieku novada ziņas, 2019.gada decembris
Bārbeles kapu sakopšanas talkas
Bārbeles
baznīcā šobrīd kalpoju tikai īsu brīdi, no 2018.gada vasaras.
Skats uz kapiem bija diezgan drūms, un jau kopš tā brīža, kad tur sāku
kalpot gribējās šo apkārtni sakopt, un tad Dievs saveda kopā ar katoļu
priesteri Andreju Mediņu, kuram arī bija vēlme šos kapus sakopt. Tā radās
šī kopīgā sadarbība starp 2 konfesiju garīdzniekiem. Iesniedzu
iesniegumu Vecumnieku novada domē koku zāģēšanai kapos un darbi Bārbeles
kapos varēja sākties.
Darbi pie Bārbeles kapu sakopšanas uzsākās 4.martā un 11.martā.
Pateicoties Bruknas Kalna Kopienas vīriem, kapsētā tika izzāgēti
bīstamie un sapuvušie koki, zemie un slimie koku
zari, tika sagrābtas pērno gadu lapas, lai kapus padarītu par gaišāku un
patīkamāku vietu, kur uzturēties. Arī pašu baznīcas ēku tuvākajos gados
plānojam padarīt skaistāku un pievilcīgāku, ja viss labi
izdosies kā iecerēts.
Māc. Roberts Otomers
Laikrakstam "Bauskas dzīve", 2019.gada martā
Vecumniekos atklāj rotaļu laukumu
Pēc
ierastā svētdienas dievkalpojuma 22. septembrī pļaviņā pie Vecumnieku
evaņģēliski luteriskās baznīcas, spītējot lietum, svinīgi tika atklāts bērnu
rotaļlaukums. Ideju vides labiekārtošanā īstenojusi draudze kopā ar palīgiem.
Lai
sapni par rotaļu laukuma izveidi varētu piepildīt, ticīgo kopa iesaistījās
Vecumnieku novada domes projektu konkursā «Iedzīvotāji veido savu vidi 2019».
Starp 12 atbalstītajām iniciatīvu grupu un biedrību idejām bija arī šis plāns. Projekta
īstenošanai tika piešķirts 800 € liels finansējums no pašvaldības budžeta līdzekļiem materiālu
iegādei, bet darbs bija pašu entuziastu ziņā. Pavisam laukuma iekārtošanai tika
izlietoti 1130 €.
Spēļu laukums aprīkots ar koka konstrukcijām – divām
divvietīgām šūpolēm un noslēgtu smilšu kasti; to atverot, vāks pārtop par
diviem soliņiem ar atzveltnītēm. Teritorijā
izvietots arī košs fotostends, kurā attēlots Jēzus ar bērniem un zīmīgi vārdi –
«Laidiet bērniņus pie manis». Bērnu sejiņu vieta ir atstāta brīva, lai katrs,
kurš vēlas, var aizstāties aiz sienas un palūkoties uz fotogrāfu caur tukšo
lodziņu. Ideja par šādu stendu radusies Agritai Otomerei, bet mākslas darbu
radīja mamma un meita Antra un Gerda Gustsones. «Bildi uzgleznojām, ieturot
«baznīcas līniju», pēc tam attēls tika «pārnests» uz izturīga materiāla,»
stāsta Antra, kura ikdienā strādā par pedagoģi Vecumnieku mūzikas un mākslas
skolā.

Draudzes
mācītājs Roberts Otomers atzina, ka no visiem projektiem, kopš viņš Vecumniekos
kalpo, «šis nācis visgrūtāk», bijuši dažādi sarežģījumi, taču «beidzot tas ir
noticis un, iespējams, tāpēc prieks ir jo lielāks». R. Otomers cer, ka ar laiku
laukums tiks papildināts ar vēl kādām ierīcēm. Viņš pateicās ikvienam, kurš
nesavtīgi darbojies, lai taptu atpūtas vieta bērniem, bet jo īpaši Janai
Veidei, projekta autorei un uzraudzītājai.
Svinīgajā
brīdī klāt bija arī viesi, neizpalika dāvanas, kas lieliski noderēs rotaļām. Vecumnieku
tautas nama senioru jauktais koris «Atbalss» un diriģente Iveta Kaktiņa draudzei
un visiem sanākušajiem labu vēlēja ar dziesmu «No miega šī ir jāmostas». Entuziastus
sveica arī pagasta pensionāru un invalīdu biedrība «Virši».

Vecumnieku evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāve Jana Veide
«Bauskas Dzīvei» šovasar jau vēstījusi, ka ideja par šādu projektu radusies,
lai svētdienas skolas bērniem būtu kāds stūrītis brīvā laika pavadīšanai. Svētdienas
skolu apmeklē ap 15 bērnu līdz desmit gadu vecumam, kuri ilgi nevar nosēdēt
mierā, tāpēc dzima doma līdzās baznīcai iekārtot rotaļlaukumu. To var izmantot
visi bērni, jo Jaunā ezera apkārtne ir daudzu ģimeņu iecienīta pastaigu vieta.
Draudze cer, ka šis projekts būs labs iesākums
citām aktivitātēm, jo ideju netrūkst.
Žanna Zālīte
Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 27.septembris
Vēlreiz par Meteņu svētkiem
Kopš brīža, kad publicēju pārdomas par Meteņu svētkiem, esmu saņēmis daudz
nopēlumu un arī daudz pateicības par to ka kāds beidzot šo tēmu publiski ir
pacēlis. Šai laikā par šo tēmu esmu runājis ar citiem garīdzniekiem un arī
daudziem nopietniem kristiešiem Vecumnieku novadā, gan luterāņiem, gan
katoļiem, gan baptistiem, gan pareizticīgiem un lielākā daļa ir līdzīgās domās
ar mani, ka tas, kādā veidā tiek svinēti Meteņu svētki Vecumniekos, ir par
apgrēcību visiem iedzīvotājiem. Daudzi vietējie negrib par šo tēmu runāt publiski,
jo baidās, ka tad viņi saņems daudz dažādu apvainojumu par tolerances trūkumu, radikālismu
utt.
Jēzus paraugs
Arī Jēzus nebija tolerants pret visu, ko cilvēki darīja. Jēzus sludināšanas
būtība bija: „Atgriezieties no grēkiem un
ticiet uz evaņģēliju.” (Mk.1:15) Bieži vien Jēzus norādīja uz cilvēku
grēkiem, piemēram, kad Viņš sarunājas ar kādu samarieti: „jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs.”
(Jņ.4:18) Kādā reizē arī Jēzus pat apgāza galdus un izdzina naudas mijējus ārā
no Jeruzalemes tempļa, sacīdams: „Nepadariet
Mana Tēva namu par tirgus namu!” (Jņ.2:16) Kas bija izraisījis šādu Dieva
Dēla reakciju? Tas bija cilvēku grēks, kas bija pastrādāts templī. Jēzus ir arī
sacījis: „Ne veseliem vajag ārsta, bet
slimiem.” (Mt.9:12) Baznīca nav perfektu cilvēku savienība. Cilvēki nāk uz
baznīcu, lai rastu Dieva spēku cīņai ar dažādiem grēkiem, lai taptu brīvi no
tiem.
Jēzus mīl grēcinieku, bet ienīst grēku! Jēzus bija iecietīgs pret
grēcinieku, bet ne pret grēku. Šodien gan bieži sabiedrībā redzam pretējo: tiek
uzbrukts cilvēkam, bet grēks tiek noliegts un attaisnots. Jēzus cilvēkiem
uzrādīja viņu grēku, nevis lai cilvēkus pazemotu, bet lai cilvēki, saprazdami
savu grēku, varētu to nožēlot un tapt brīvi no tā. Es, kā Jēzus māceklis,
rakstot savas pārdomas par Meteņiem Vecumniekos, esmu darījis to pašu, saucot
grēku vārdā un mudinot ļaudis domāt un no tā atteikties.
Publisks pasākums
un publiska reakcija
Ir cilvēki, kas man pārmet, ka Latvijā notiek daudz trakākas lietas par
Meteņu gājienā notiekošo, kāpēc es pret to neprotestēju? Es piekrītu, ka notiek
trakākas lietas, bet mans primārais pienākums ir runāt par to, kas apdraud to
vietu, kur dzīvoju un kur esmu nosūtīts kalpot, proti, Vecumniekus.
Ir cilvēki, kas vaicā: kāpēc jūs, mācītāj, savas domas izsakiet publiski,
nevis tikai baznīcā. Es atbildu: Ja pasākums būtu noticis kādā ēkā vai sētā,
tad savas domas nebūtu publiskojis, bet par to būtu runājis ar cilvēkiem
privāti. Bet, tā kā šis pasākums notiek uz Vecumnieku galvenās ielas, tad
visiem ir iespēja un pat pienākums protestēt, ja pasākumā notiek, kas
degradējošs.
Viena māmiņa man stāstīja, ka viņa ar diviem pirmskolas vecuma bērniem bija
gājusi uz veikalu tieši Meteņu svētku dienā un piemirsusi par svētkiem. Viņai
iegājusi ar bērniem veikalā, iznākusi ārā un nezināja, kur lai tagad liek
bērnus, kā lai viņus pasargā no tā skata, kas redzams Meteņu gājienā. Kāda cita
sieviete man teica, ka viņai šo gājienu redzot, ir tāda sajūta, it kā vienlaicīgi
vesels bars virinātāju būtu iznācis uz ielas gaišā dienas laikā.
Par kādu
izglītošanu ir runa?
Limbažu folkloras kopas pārstāvji 5.marta Bauskas avīzē sauc Meteņu svētku
izdarības par dabiskām. No kura laika ir dabiski staigāt apkārt ar simboliskiem
dzimumorgāniem jeb „steberi” (pie jostas piesietu burkānu un diviem āboliem)? Kopas
vadītāja raksta: „paust negatīvu nostāju
pret reliģiski citādi domājošiem nav korekti.” Bet vai šie vārdi neattiecas
arī uz jums pašu? Jūsu īsajās rakstītajās rindās var ieraudzīt ļoti daudz
negatīvas nostājas pret reliģiski citādāk domājošajiem.
Folkloras kopas pārstāvji norāda, ka Meteņu svētku svinēšana esot dzimumaudzināšana
un cilvēku izglītošanu, lai cilvēki nedomā, ka bērnus atnes stārķi. Godīgi
sakot, nepazīstu nevienu kristieti, kas tā mācītu savus bērnus. Jautājums ir: Vai
tiešām dzimumaudzināšana būtu jāveic uz ielas? Vai tā nebūtu jāveic mājās,
ģimenes lokā? Vai tiešām steberes lietošana publiskā gājienā ir labākais veids
kā to darīt? Manuprāt, tieši šādā veidā bērnam var rasties ačgārns un
izkropļots priekšstats par vīrieša lomu un atbildību, kā jau to rakstīju
iepriekšējā rakstā.
Vecumnieku novada
iedzīvotāju reakcijas
Kāda skolotāja stāsta: Kāds zēns viņas klasē, stundas laikā pieceļas un skaļi
vaicā skolotājai: skolotāj, vai es varu aiziet „pamīzt”? Kā lai viņa tagad rīkojas? Agrāk skolotāja vaicātu: Vai
tad tu nevarēji kā pieklājīgāk to pasacīt? Bet tagad Meteņu svētkos ir vesela
izdarība, kas saucās „Meteņu mīziens”.
Kāda cita skolotāja man sacīja, ka viņai Meteņu svētki asociējās ar jautrām
izdarībām laukā svaigā gaisā, ka nekad viņa Meteņus nav svinējusi ar budēļu
steberēm un „budināšanu”. Viņai ir tāda sajūta, ka līdz ar Vecumnieku
tradīcijām, jaukais priekšstats par šiem svētkiem tiek sabojāts.
Kāds ļoti pieklājīgs vīrietis man stāstīja, arī viņš vairākus gadus esot
piedalījies folkloras kopas dažādās izdarībās, arī Meteņu svētkos piedalījies.
Viņš teica, ka, tiklīdz viņš uzvilcis Meteņu masku, piesējis sev klāt steberi, visas
dziņas viņā pamodās un viņam gribējās iet uzmākties visām apkārtējām sievietēm,
līdzīgi kā citi vīrieši to darīja. Vienā brīdī viņš sāka uzdod sev jautājumu:
ko es daru? Tas taču nav pareizi! Un tad viņš aizgāja prom no folkloras kopas
un Meteņu svētkos arī vairs nepiedalās.
Aicinājums pārdomāt
svētku formātu
Es negribu aizliegt svinēt Meteņu svētkus, es gribu rosināt cilvēkus domāt,
lai viņi paši vērtē, kas ir labi, kas ir slikti un paši izdarītu savas izvēles.
Katram pašam reiz būs jāatbild par saviem darbiem un nedarbiem Dieva priekšā. Man
sāp sirds par to, kas notiek Vecumniekos, tāpēc aicinu izvērtēt un pārdomāt
mūsu senču tradīcijas – vai visas ir labas un paturamas, vai visas būtu par
jaunu jāceļ gaismā? Vai jums neliekas, ka šobrīd Meteņu svētku svinēšana
atrodas uz slidena ceļa? Ja tik viegli Vecumniekos pieņemam divdomīgas
atrakcijas gaišā dienas laikā, kas būs nākamais, ko pieņemsim? Vai tā būs leļļu
dedzināšana, upurēšanas rituāli elku dieviem? Kur būs tā robeža, kur
apstāsimies?
Padomājiet – Ko nozīmē
pieklājība un ētika publiskos gājienos pa galveno ielu? Kādām izdarībām ir
jābūt ezera krastā gaišā dienas laikā? Kādu iespaidu
tas atstāj uz apkārtējiem cilvēkiem? Vai tiešām šos svētkus nevar svinēt
pieklājīgi, bez steberēm? Kamēr šādā formātā Vecumnieku Meteņi tiks svinēti,
tie vienmēr būs kādam par apgrēcību. Aicinu svinēt publiskus svētkus
pieklājīgi! Svinēt tā, ka tas ir pieņemams visiem Vecumnieku iedzīvotājiem, lai
Meteņi nekļūst par dienu, kad daļa iedzīvotāju negrib nākt ārā no mājām.
Māc. Roberts Otomers
Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 19.marts
19.marta Bauskas dzīvē kāds lasītājs jautā: kāpēc jūs, mācītāj, neprotestējat pret
pedofīliju baznīcā? Atbilde:
Šādi smagi
grēki notiek Romas katoļu baznīcā. Luterāņiem tādas problēmas nav. Dievs
radīja Ādamu un Ievu tā, ka seksuālas attiecības būtu viņu starpā
iespējamas un izveidoja laulības kārtu priekš šīm attiecībām
(1.Moz.2:24). Visa veida ārlaulības seksuālas attiecības ir laulības
pārkāpšanas grēks. Pedofīlija ir viens no smagākajiem laulības
pārkāpšanas veidiem (3.Moz.18:10).
Tā ir Romas katoļu baznīcas atbildība cīnīties ar šo grēku. Varu tikai
norādīt uz saknes problēmu Romas katoļu baznīcā, kas ir aizsākusi visāda veida
seksuālus grēkus šajā baznīcā – garīdznieku obligātais celibāts. Piespiedu
obligātais celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem pilnībā tika uzspiests 11.gs.
Pāvesta Gregora VII laikā, kad ar varu tika šķirtas visas garīdznieku laulības
Gregora reformu ietvaros,
lai palielinātu pāvesta varu un ietekmi. Iedomājieties kā tas bija šiem
priesteriem, 11 gadsimtus visi garīdznieki varēja brīvi doties laulībā, bet
tagad to vairs nevar. Tas izraisīja lielu masveida pretestību no pašiem
priesteriem. Vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem.
Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams,
ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Garīdznieku obligātais
celibāts ir pretrunā Bībelei. Apustulis Pāvils raksta: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam,
godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā” (1.Tim.3:2) un „Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir
labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas
laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9)
Luters
raksta: "Galu galā pāvesta sekotājiem tika atņemta arī laulība, un tie
tika piespiesti pieņemt nešķīsto bezlaulības kārtu. Tad tie arī
aptraipījās ar visiem iespējamiem kauna darbiem, laulības pārkāpšanu,
netiklību, sodomītu grēkiem utt. Tādi bija nešķīstā celibāta augļi."
(Pāvila Vēstules Galatiešiem skaidrojums, 106.lpp.)
Pats
Luters, rādīdams piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru. Šajā laulībā
viņiem piedzimst 6 bērni. Lutera piemērs ir iedvesmojis ne tikai luterāņus, bet
arī visas pārējās protestantu konfesijas atgriezties pie bibliskās kārtības par
garīdznieku laulības. Šodien tikai Romas katoļu baznīca ir saglabājusi
garīdznieku celibātu, nevienai citai no man zināmām konfesijām nav obligāta
garīdznieku celibāta. Pievienojos A.Lemberga kungam, kas pēc pašreizējās
pāvesta vizītes Latvijā, sirsnīgi ieteica pāvestam atcelt celibātu.
Bet nav tā, ka luterāņu baznīca neprotestētu pret
Romas katoļu baznīcas pedofiliju. Lūk mana kolēģa mācītāja Aleksandra Bites 3. marta sprediķis par Lk.8:31-38.
Sprediķa otrajā daļā māc. Aleksandrs pieskaras lielajai Romas
apgrēcībai.
Pārdomas par Vecumnieku lepnumu - Meteņu svētkiem
Paužu savu viedokli gan kā mācītājs, gan kā noraizējies sešu bērnu tēvs,
aicinot sabiedrību uz pārdomām. Rakstu tāpēc, ka savās draudzēs redzu daudz satrauktu
cilvēku, kuriem nav pieņemamas dažas izdarības, kas notikusi šī gada 16.
februārī Vecumniekos gadskārtējās Meteņu svinībās. Tā kā tas ir publisks pasākums,
tāpēc arī publiski aicinu uz diskusiju.
Vecumnieku draudzē kalpoju jau trīs gadus. Pirms pusotra gada ar visu
ģimeni atnācu dzīvot uz Vecumniekiem, kas ir brīnišķīga vieta. Te ir gan
vidusskola, gan mūzikas un mākslas, sporta skola; arī iepazītie cilvēki ir patīkami
un atsaucīgi, baznīcai izveidojusies laba sadarbība ar novada pašvaldību. Īsi sakot,
mūsu ģimenei šī vieta ir ļoti iepatikusies. Tikai dažas redzētās izdarības
Meteņu svētkos mūs ir nopietni samulsinājušas, kas mūs dara ļoti bažīgus par
Vecumnieku nākotni.
Vai visas tradīcijas
ir labas?
Svētku organizatori aicina vīriešus ģērbties budēļu tērpos; vieni no
atribūtiem ir pie jostas piesiets burkāns un divi āboli, ko sauc par steberi, kā
arī falliska salmu cepure un sejas aizsegs, lai cilvēks nebūtu atpazīstams.
Atšķirībā no citām vietām Latvijā, kur arī tiek svinēti Meteņi, Vecumnieki
īpaši izceļas ar entuziasmu lietot vīrišķo atribūtiku. Šie elementi jāsienot
klāt tāpēc, ka tas esot vīrieša lepnums un veicinot auglību. Budēlis staigā
apkārt budinot dabu un sievietes, tādējādi veicinādams auglību. Tā esot sena
pagāniska latviešu tradīcija.
Vai patiešām visas latviskās tradīcijas ir labas un saglabājamas? Uzskatu,
ka tās tomēr jāšķiro. Noskatoties filmu «Baltu ciltis», varam gūt ieskatu tajā,
kādi bijuši mūsu senči. Vai patiešām visas šīs lietas vajag atpakaļ un vai mēs
ticam, ka šāda darbošanās veicinās auglību? Tas atgādina viduslaikus. Vai kāds
no dalībniekiem tic, ka budēļa dēļ tagad ģimenē dzims vairāk bērnu vai būs
labāka raža? Ja ne, tad jau tāda māžošanās un izlikšanās vien sanāk. Es
nedomāju, ka svētku organizatori to būtu ļauni domājuši, viņi gluži vienkārši
ļaudīm ir gribējuši sagādāt jautru pagānisku izklaidi, kur ikdienas grožus var
palaist vaļīgāk. Tomēr arī labi domātām lietām var būt sliktas sekas. Ir
reizes, kad cilvēks, palaižot grožus vaļīgāk, nespēj tos vairs apstādināt.
Spēlēšanās ar uguni
Baznīca jau izsenis ir bijusi sabiedrības sirdsapziņa. Tāpēc es, Vecumnieku
mācītājs, nedrīkstu klusēt par garīgajām briesmām, ko saredzu šajā pasākumā,
tāpat kā māte vai tēvs neklusē, redzot savu bērnu liekam roku pie uguns. Ja
klusēšu, nebūšu labi pildījis savus amata pienākumus. Man ir jābrīdina, ka šādā
izpildījumā Meteņu svētki ir rotaļāšanās ar uguni, kas nākotnē var atspēlēties visiem
Vecumnieku iedzīvotājiem. Tādu skatu ieraugot, gribas novērst acis un vest prom
bērnus pēc iespējas tālāk, lai viņi neko tādu neredzētu. Bet pasākuma
organizatori īpaši aicina ņemt līdzi arī bērnus…
Pētot vēstures liecības par šiem svētkiem, atklājas, ka mūsu latviešu senči
ir bijuši diezgan izvirtuši ļaudis. Bet laika gaitā tauta, reiz kristīgās vēsts
apgaismota, no šiem svētkiem un izvirtības arvien vairāk ir attālinājusies. Tad
kāpēc ir vēlme pie tiem atkal atgriezties? Kā rakstīts Bībelē: «Suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī
cūka mazgājusies, atkal vārtās dubļos.» (2.Pēt.2:22)
Kailums ir jāslēpj
Es vēršos pie jums, vīri un tēvi, kas piedalās šādā gājienā – vai tiešām
domājat, ka Radītājs, Dievs, ar jums lepojas, kad jūs pie jostas piekarināt
burkānu ar diviem āboliem un izejat uz ielas? Vai nav nekā cita labāka, ar ko dižoties?
Kurš jūs ir apmānījis un iestāstījis, ka tā ir labi un tā piederas? Kā jūs
jūtaties, ja kāds cits vīrietis šajos svētkos dodas «budināt» jūsu sievu un šo
svētku formāts to atļauj? Vai šie svētki neļauj izpausties slēptām simpātijām?
Kāds draudzes loceklis stāstīja – ja viņš padomju laikā būtu pie jostas
piekāris burkānu ar diviem āboliem un tādā skatā izgājis uz ielas, viņš būtu «dabūjis
pa muti» un nākamajā dienā vēl tiktu izsaukts uz ciema padomi. Padomju laikā tas
ir bija kauns un negods. Kas ir noticis pa šiem gadiem? Kāpēc tagad to tā
nesaucam?
Jau Bībeles pašā iesākumā, īsi pēc tam, kad mūsu vissenākie senči Ādams un
Ieva bija krituši grēkā, Ādams saka Dievam: «Mani pārņēma bailes, jo esmu kails, un es paslēpos.» (1.Moz.3:10) Nedaudz
tālāk lasāms: «Un Dievs Tas Kungs darīja
cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus.»
(1.Moz.3:21) Pēc grēkā krišanas, kailums ir jāslēpj no citiem ļaudīm, izņemot savu
vīru vai sievu. Pat no saviem bērniem mēs to slēpjam. Bet šajos svētkos, lai
gan simboliski, notiek pretējais.
Veicina netiklību
un izvirtību
Es vēršos arī pie jums, sievas un mātes, – vai tiešām esat iepriecinātas,
ka jūsu vīri staigā apkārt ar steberi un «budina» ne tikai jūs, bet arī citas
sievietes? Vai vīram tā lieta, kas domāta tikai jūsu acīm, būtu jāizrāda citām
sievietēm, pat ja tā ir tikai butaforija?
Videomateriālā, kas publicēts interneta vietnē «facebook», kur kāda
sieviete filmē maskoto tēlu gājienu, var novērot, kā šī «budināšana» notiek. Viņa
filmē, un pēkšņi divi budēļi ar steberēm pieskrien klāt, nedaudz «pameņģējas»
un skrien tālāk.
14. februārī LTV raidījuma «Rīta Panorāma» sižetā, reklamējot Meteņu
svinēšanu Vecumniekos, tika dziedāta arī dziesma: «Budēlīti, tēvainīti,/ Izkul manu vedekliņu.» Vai nerodas jautājums
– kāpēc vispār kādam tēvainim, ne šīs sievas vīram, vajadzētu «izkult»
vedekliņu?
Bībelē lasāms, kā jau Ēdenes dārzā, pirms grēkā krišanas, Dievs izveido laulības
kārtu, sacīdams: «Tādēļ vīrs atstās tēvu
un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.»
(1.Moz.2:24) Dievs ir izveidojis īpašo, svētīgo un cildināmo laulības kārtu.
Viņš ir sniedzis arī īpašu dāvanu, kas paredzēta laulības attiecībām – tuvību.
Šī tuvība ir kopjama un sargājama tikai šo divu cilvēku starpā. Visāda veida
ārlaulības «meņģēšanās», kas varētu
mudināt ļaudis pārkāpt svēto savienību, ir izvirtība Dieva acīs.
Ko gan veicina tas, ka vīrietis piekarina sev steberi un apslēpj savu seju?
Vai šis vīrietis kļūs labāks tēvs vai uzticamāks vīrs? Vai varbūt gluži pretēji
– tās dziņas, kas viņā sēž iekšā, var tagad brīvi izpausties un viņš tiek
mudināts doties ne tikai pie savas laulātās draudzenes, bet arī citām
sievietēm? Ko gan sekmē šādi tērpi – tikumību vai laulības pārkāpšanu?
Vislielāko
apgrēcību var gūt bērni
Kāda
priekšzīme šajā gājienā tika rādīta bērniem? Audzinu sešu bērnus un
varu apliecināt, ka bērni daudz vairāk mācās no darbiem, nevis vārdiem.
Tieši
viņi, to visu vērojot, var gūt vislielāko apgrēcību. Kāda sieviete man
teica: šādu skatu ieraugot, liekas – bars «virinātāju» iznākuši uz
ielas. Bībelē ir rakstīts: «kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas
tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to
noslīcinātu jūras dziļumā» (Mt.18:6).
Ja kāds bērns redz «virinātāju» darbībā, psihologi teiktu, ka viņš ir
ieguvis emocionālu traumu. Vai Vecumnieku Meteņu gadījumā var pavisam droši
apgalvot, ka kāds bērns vai jaunietis negūst līdzīgu negatīvu psiholoģisko
pārdzīvojumu? Skolēns, kurš uzzīmē uz sienas vīrieša dzimumlocekli, tiek
nosodīts, bet kā ir ar pieaugušajiem, kuri ko tamlīdzīgu publiski piekarina pie
jostas? Ja nu viņš nospriedīs, ka burkāns ar diviem āboliem simbolizē seksuālu
brīvību un jau 13 gadu vecumā kļūs par tēvu un māti. Vai tādu nākotni gribam
novēlēt saviem pēcnācējiem?
Vēršos pie Vecumnieku novada iedzīvotājiem un jautāju – Kas ir tas, ko
gribam iemācīt bērniem un atstāt nākamām paaudzēm kā mantojumu? Vai ar to, ka te
dzīvo ļaudis, kuri svin Meteņu svētkus ar steberēm, falliskām cepurēm un
divdomīgām izdarībām? Vai tā ir «Vecumnieku jaunā seja»? Vai Vecumniekiem nav nekā
labāka, ko piedāvāt? Ko nozīmē pieklājība un ētika publiskos gājienos pa
galveno ielu? Un kādām izdarībām ir jābūt ezera krastā gaišā dienas laikā?
Kamēr šādā formātā Meteņi tiks svinēti, tie vienmēr būs kādam par
apgrēcību. Mans aicinājums ir svinēt publiskus svētkus tā, ka tas ir pieņemams
visiem Vecumnieku iedzīvotājiem, lai Meteņi nekļūst par dienu, kad daļa iedzīvotāju
negrib nākt ārā no mājām.
Māc. Roberts Otomers
Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 26.februāris
Latvijai 100!
Jēzus saka: Neviens
nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš
vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Mt 6:24
Šajos Jēzus vārdos varētu savilkt kopā visu
Latvijas vēsturi!
• 1918.g.
18.novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība.
• 1919.g.
11.novembrī Rīga tiek atbrīvota no ienaidniekiem.
• 1921.g. 26.janvārī Latvijas atzīšana de iure
Kas bija tas, kas
noveda latviešu tautu līdz neatkarībai? Vislielāko pateicību par Latvijas neatkarību
mēs esam parādā Trīsvienīgajam Dievam, kas lietoja Brāļu draudžu atmodu, kas
vēlāk noveda latviešus līdz neatkarīgas valsts izcīnīšanai un dibināšanai.
Kādi
bija latvieši šajā zeme pirms brāļu draudzēm?
•
1834.g. mācītājs Kēlbrants Vidzemes sinodē runā
par latviešu tautas vienaldzību ticības
lietās:
•
Vidzemes zemnieku materiālais stāvoklis bija liels trūkums un nabadzība. Nožēlojamos zemnieku mitekļos gaisma ieplūda un dūmi izplūda tikai pa puspavērtajām durvju augšām, tumšajā gada laikā vienīgais apgaismojums bija aizdegtais skals.
•
Nekādas iespējas garīgai izaugsmei, klāt tam vēl
nāk liela nabadzība, tautas grimšana dzeršanā, rupjībā un negodībā. Un vēl līdztekus šim visam latviešu tauta piedzīvoja
ļoti necilvēcīgu apiešanos no vācu muižniekiem. Bieži vien tieši
vācu muižkungi uzturēja latviešus
žūpībā, uzturot krogus,
kuros zemnieki atstāja savu sūri grūti nopelnīto naudu.
•
17.gs. Luteriskajā
baznīca LV bija daudz tādas draudzes, kur bija 20 vāciešu un 3000 latviešu
draudzes locekļu un dievkalpojumi notika vācu val. un tos vadīja vācu mācītājs.
Brāļu draudžu atmoda
• Brāļu draudzēs latvieši atrada sev stiprinājumu un
drošību, kas rezultējās tautas atmodā, ka daudzviet Latvijā daudzi krogi bija
jāslēdz ciet, jo ļaudis tur vairs negāja, bet bija baznīcās. Brāļu draudzes
pārstāvji atnāca pie latviešu tautas, sāka mācīties latviešu valodu un sludināt
evaņģēlija vēsti viņiem latviešu valodā. Brāļu draudzes vadīja dievkalpojumus
latviešu valodā un veidoja pirmās latviešu skolas.
• “Brāļu draudze
kā meteors nejauši parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no
daudzgadusimtīgā miega” /J.Krodzinieks – LV 1. vēsturnieks (1851-1924)/
• Brāļu draudze bija atraisījusi latviešu cilvēkos
garīgās patstāvības un rosmes, kam līdzi atmodās kāda ilgi nomākta īpašība
latviešu dabā – iniciatīva un aktivitāte. Šī inertā masa, kura pakļāvīgi gāja
smagajos vergu darbos, pacietīgi pacieta sitienus un baismīgos spīdzinājumus,
kas daudzus noveda pat līdz nāvei, tagad šī masa bija ieguvusi spēju domāt,
spriest, vērtēt, izrādīt iniciatīvu un aktivitāti. /R.Feldmanis/
• “Kāda
bezgalīgi svarīga lieta bija skolotāju sagatavošana. Brāļu draudzes 1738.g.
Valmierā atvēra LV 1. skolotāju sagatavošanas skolu.” /R.Feldmanis/
• 1743. gada Valmierā bija 700 atmodinātu dvēseļu,
Straupē – 800, Liepājā – 800, Mārsnēnos – 400, pavisam kopā 2700.
• 1817.g. Vidzemē bija 100 saiešanas nami ar 20-25 000 organizētu dalībnieku.
• 1872.g. RīgasMārtiņa draudzē bija 22 000 locekļu,
Pāvila – 22t., Jēzus dr. 19t., Lutera – 14t., Trīsvienībā - 12t., Ģertrūdes –
50t.
• “Kad 19.gs.
30. un 40. gados radās vajadzība ievēlēt pagasta pārstāvjus, vecākus,
tiesnešus, skolotājus, tad nereti izvēlējās Brāļu draudzes vadošās personas.”
/R.Feldmanis/
Latvijas
himna
Viens no
apliecinājumiem tautas tā laika ticībai uz trīsvienīgo Dievu ir mūsu Latvijas
valsts himna. Ne vienai citai no man zināmām valstīm, himna nesākas ar vārdu
Dievs un lūgšanu, lai Dievs svētī mūsu zemi. Lūk salīdzinājumam dažādu tautu
himnas:
•
Latvija
– Dievs svētī Latviju
•
Igaunija
– Mana tēvzeme, mana laime un
prieks
•
Krievija
– Krievija — mūsu svētītā zeme
•
Vācija –
Vācija, Vācija pāri visam (Deutchland, Deautchland über alles)
•
ASV
- Ak, saki, vai jūs varat redzēt, ko rītausmā agri gaismā (Oh, say can you see by the dawn's early light)
Brīvības cīņas 1919. gadā
• Kas bija mūsu valsts iesākumā? – Neatkarības
pasludināšana un tai sekojošas brīvības cīņas, lai to aizstāvētu.
• 1919.gada oktobrī tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās uz
LV pagaidu valdības aicinājumu: „Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz
cīņu!”
• Pēc nedēļu ilgām cīņām 1919.g. 11.novembrī Latvijas
armija sakāva cara armijas virsnieka Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu
spēkus Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu!
• Šie varoņi ir mūsu valsts iesākums! Viņi
sevi netaupīja, jo Latvija bija ļoti augsta vērtība viņu acīs, ka viņi bija
gatavi par to cīnīties un pat mirt.
Kur
rodas tāds spēks un drosme?
• Bet kur viņi ņēma spēku savai varonībai? Šo varoņu
dvēseles stāvoklis un iekšējās cīņas nianses parasti paliek aiz kadra. Viņi
taču nebija kādi mītiski pārcilvēki, pasaku varoņi, viņi bija vienkārši cilvēki
Kas veidoja šos cilvēkus par varoņiem? Un vai mēs šodien spētu to pašu? Kur
slēpjas viņu izcilības un varonības avoti?
Tas
Kungs mans spēks un drosme
• Mūsdienās vēl daudzos Latvijas dievnamos var redzēt
piemiņas plāksnes – pasaules karā kritušajiem ar citātu no Jāņa evaņģēlija: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja
kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ.15:13)
• Šie tautas dēli nāca no baznīcām un draudzes skolām,
kamēr padomju laikā visi bija pionieros, komjaunatnē un kompartijā. Un tur
mācīja pavisam kaut ko citu.
• Svētie raksti ir pilni ar varonības pilnām ainām,
kas atspoguļo Dieva cīņu pret ļaunumu.
• Bībele arī skaidri rāda, ka tautu likteņus ir
noteikuši cilvēki, kuri bieži vien, paklausot Dieva aicinājumam, ir rīkojušies
atšķirīgi vai pat pretēji egoistiski grēcīgajam cilvēka saprātam.
Latvijas laikā 1918.-1940.
• Tautsaimniecībā ieviesa latviskuma principu.
Latvijas brīvvalsts arvien vairāk regulēja tautsaimniecību. Ulmaņa laikā
rūpniecībā strādājošo skaits 5 gadu laikā gandrīz divkāršojās. Ar valsts
kapitāla palīdzību veidojās lieli uzņēmumi.
• Bezdarbs 30. gadu beigās samazinājās līdz minimumam.
1938.g. darba biržās bija reģistrēti tikai 900 darba meklētāju. Arī šis
skaitlis neparāda patieso ainu, jo laukos sezonas strādnieki vienmēr trūka. Uzlabojās
iedzīvotāju dzīves līmenis.
• Efektīvi darbojās sociālās apdrošināšanas sistēma,
īpaši attiecībā uz strādniekiem. Tika noteikta obligātā apdrošināšana slimības
gadījumā.
• Saslimušie un viņa piederīgie saņēma ārsta palīdzību
un zāles par brīvu, kā arī 2/3 no algas kā slimības naudu. Katru gadu
strādniekiem piešķīra 2 nedēļu apmaksātu atvaļinājumu.
• Kvalificēti strādnieki 1936. gadā vidēji pelnīja 130
latus, bet meistari – 280 latu, inženieri mehāniķi – 380, vidusskolas skolotāji
ar augstāko izglītību 230 – 335 latus.
•
Salīdzinājumam… 1 l piena maksāja 0,11 latus, 1 kg cūkgaļas – 0,93 latus,
1 kg sviesta – 1,78 latus, vīriešu uzvalks – 33 latus, zābaku pāris – 10 latus.
•
Jēzus saka: Jūs nevarat kalpot
Dievam un mantai.
•
Jo bagātāki kļuvām, jo diemžēl vairāk aizmirsām par Dievu...
•
Tam viegli var līdzi izsekot pēc dievkalpojuma apmeklējuma skaita
dievnamos, piem.
Liepājas
Lutera draudzē dievkalpojumu apmeklējumi katru svētdienu:
• Neatkarības sākumā ap 1920.g. ~ 800 cilvēku
• Neatkarības vidū ap 1930.g. ~ 400 cilvēku
• Neatkarības beigās ap 1940.g. ~ 200 cilvēku
Padomju
okupācijas gadi
• 1940.gadā Kārlis Ulmanis sacīja tik ļoti pazīstamos
vārdus "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās", kam sekoja
Latvijas okupācija un 50 gadi zem padomju varas.
• Padomju okupācijas laiks bija ļoti smags latviešu
tautai: kristietībai pretēji spēki, baznīcu ēku slēgšanas politika, ekonomikas
stagnācijas gadi, pastāvīga novērošana un kontrole no čekas puses, izsūtīšanas,
vajāšanas, visādā veidā ļoti smags laiks mūsu tautai.
2.Latvijas
neatkarības iegūšana
• Kad tautai palika ļoti grūti, tā atkal atcerējās
Dievu un griezās pie Viņa lūgšanās, baznīcas atkal bija pārpildītas! Cilvēki
citreiz vienā svētdienā centās pat pabūt vairākās baznīcās.
• Kā Latvija ieguva savu otro neatkarību 1990.g.? Ar
bezvardardarbīgu pretošanos! Pārdabiska doma! Kur cilvēki rada domu, ka ar
mīlestību var uzvarēt naidu?
• Pie neatkarības atgūšanas kristīgā ticība spēlēja
milzīgu lomu, jo tieši Baznīcā, klausoties Jēzus vārdus, cilvēki guva
pārliecību, ka caur bezvardarbīgo pretošanos, pēc Jēzus parauga, var gūt uzvaru.
Palīdzi Dievs (Ieva
Akurātere)
• Tās bija izdziedātas lūgšanas, kas sasniedza Dieva
ausis, ka varējām iegūt brīvību, pret neskaitāmāki lielāku ienaidnieku, bez
asins izliešanas.
• Akurātere: Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs visai
latviešu tautai, Saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās! Dzīt
saknes drīz brīvas Latvijas zemē!
• Latvijas neatkarība nenāca tikai no tā, ka mēs
latvieši sadevāmies rokās, bet sadevāmies rokās ar kopēju vēlmi un lūgšanu par
brīvu Latviju! Un Dievs to sadzirdēja, bez Dieva, tas nebūtu bijis iespējams!
2.Latvijas neatkarības
laikā (1990.-2018.)
• Atmodas sākumā daudziem likās, ka tā tas turpināsies
mūžīgi, ka baznīcas būs pilnas un latviešu tautas cilvēki varēs tikt stiprināti
ar Dieva vārdu.
• Latvija piedzīvo ekonomisku izaugsmi, bet tauta atkal
sāk par Dievu aizmirst! Baznīcu apmeklētāju rindas atkal sarūk. Padomju laika
„smadzeņu skalošana” ilgu gadu garumā nav tik viegli uzreiz izskaust no cilvēku
prātiem, tam ir vajadzīgs ilgāks laiks.
Kopsavilkums
• Tauta ir tik stipra, cik tā paļaujas uz trīsvienīgo
Dievu!
• Dievs jau 2x sadzirdēja šīs lūgšanas un deva mums
brīvu zemi, brīvu Latviju, kur pašiem tagad jāsaimnieko, viss šodien nav
perfekti, tā ir liela atbildība!
• Laika gaitā par Dievu aizmirstam!
• Ja no Viņa vēl vairāk novērsīsimies, tad Dievs var
atkal savu žēlastību no mums atņemt!
• Tāpēc pieķersimies Dievam vēl vairāk, lai Dievs patiesi
var svētī Latviju arī turpmāk!
Vīrieši - lupatas, ražots Amerikā...

Pirms pāris dienām atkal sanāca saruna ar kādu jaunu sievieti, kam jau 2
bērni, bet viņas dzīves draugs tā arī nevar sadūšoties viņu aprecēt vai
neredz laulībām jēgu. Var redzēt, ka jaunā dāma ļoti labprāt gribētu
būt sieva, nevis tikai draudzene vai gultas biedrene. Un tas paceļ
jautājumu, kas tas ir ar jums vīrieši, ka jūs nevarat uzņemties
ATBILDĪBU līdz galam par savām dāmām? Un šoreiz gribētu vērsties tieši
pie visiem VĪRIEŠIEM. Kāpēc, ja mīl otru cilvēku, nevar to parādīt līdz
galam aprecot to otru cilvēku? Vai tas ir EGOISMS, kas traucē to
izdarīt? Ka liekas, ja nu kāda jaunāka un skaistāka cita jauna dāma
parādīsies pie apvāršņa, tad vieglāk būs izšķirties no esošās un mesties
jaunās attiecībās? Un tikai nesakiet, ka nauda ir tas traucēklis, tās
ir tikai tādas atrunas, parasti iemesls ir dziļāk! Minimālais laulībām
nepieciešamais ir 14€ valsts nodeva. Tos varu iedot, katram pārim, kas
vēlas laulāties. Kā jau teicu, iemesls parasti ir dziļāk. Ja tu iekš
kaut kā redzi vērtību, tad tu tam arī atradīsi naudas līdzekļus. Vēl
gribētu piebilst, ka nevis EGOISMS padara īstu vīrieti par vīrieti, bet
gan ATBILDĪBAS uzņemšanās ir tā, kas veido īstu VĪRIETI. LAULĪBA ir
pilnīga ATBILDĪBAS uzņemšanās vienam par otru, ka visiem top skaidrs, ka
tas ir nopietni un ka viņi ir vīrs un sieva. Visas ārlaulības seksuālās
attiecības ir grēks par ko reiz būs jāatbild Dieva tiesas priekšā.
Vīrieši neesiet, lupatas, bet uzņemieties atbildību līdz galam par savām
dāmām Dieva un sabiedrības priekšā, bet visvairāk savu dāmu dēļ, lai
darītu viņas laimīgas.
Māc. Roberts Otomers
2018.gada 3.jūlijs
Dievturība nav autentiskās latvietības pamatā
Bieži dievturību mēģina iestāstīt kā ļoti senu LV autentisku reliģiju, kas veidojusi LV tautu, tā nav.
Dievturība nav autentiska LV reliģija, bet gan pseido reliģija, ateisma paveids!
To radījis Ernests Brastiņš (1892.-1942.) 1 . brīvvalsts laikā,
20. gados, viņš pētīja pilskalns un rakstīja arī kādus darbus. Kas bija pirms tam ? – Kristīgā Baznīca.
Lūk wikipēdijā:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_...
Māc. R.Feldmanis par dievturību reiz bija izteicies, citējot tautas dziesmu:
Ko dieviņi tu darīsi, kad mēs visi nomirsim?
Priekš
manis paša tas ir nesens atklājums, pateicoties kolēģim Māc. Ivo
Pavlovičam, kas šajā lietā iedziļinājies un Kristīgā radio raidījumam:
"Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?"
Barstiņš radīja dievturu ceroksli - pēc luterāņu katehisma parauga
Brastiņš paņēma tautasdziesmas pēc savas izvēles un tās pārinterpretēja
Brastiņš ciest nevarēja kristīgo baznīcu, viņš turēja uz to lielu naidu.
P. Tautas dziesmā, kur ir pieminēts vārds
baznīca: latviešiem baznīca ir bērzu birzs, svēts akmens utml.
Bet ir daudz tautas dziesmas, ka
latvietis ir bijis
kristīgs un
kristīts:
LV Tautas dziesma NR.1:
Darba dienās ganos gāju.
Svētdienās baznīcā.
Ganos gāju gavilēt,
Baznīcā Dievu lūgt.
NR.2
Māci mani māmuliņa,
Māci kādu Dieva dziesmu,
Ko dziedāšu nogājusi
pie Dieviņa nama durvj’.
Ne Dieviņš iekšā laida,
Ne eņģeļi vārtus vēra
NR.3
Par tādu kristīgu praksi, kā aizlūgšanu par bāreņiem un atraitnēm
Es to nieku nebēdāju,
Ka paliku atraitne
Ik svētdienas baznīcā
Par atraitni Dievu lūdz.
Folklora ir kā rasols,
kur samet viss kaut ko iekšā un sanāk garšīgi, kas viegli iet iekšā,
bet grūti pārstrādājas. Tur samests viskaut kas iekšā, jo dažādi laiki –
kristietības laiks, dievturība un padomju laiks. Folklorā ir kopā
dažnedažādas lietas, pat ļoti savastarpēji pretējas un viena otru
izslēdzošas.
Folklora ir latviskā dzīves dziņa, bet pie tās
jāpieiet selektīvi, jo visu kā reliģisku kopumu nevar paņemt, kā piem.
ar Bībeli, jo tur ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Kristietim jālasa
tas selektīvi.
Māc. Roberts Otomers
2018.gada 20.jūnijs
Krusta kari Latvijā (Livonijā)
•Daudz pārmetumu kristieši ir saņēmuši saistībā ar krusta kariem, ka
Latvijā kristietība ir ienākusi ar vardarbību, bet tas ir mīts.
•Krusta
karu pamatā ir valsts varas sajaukšana ar garīgo varu, naudas
alkatīgums un nepareizi piemeklēta Bībeles interpretācija. Pāvesti
viduslaikos bija gan laicīgi, gan garīgi vadītāji. Pāvestiem bija sava
zeme, savs karaspēks un bieži pāvesti tik ļoti aizrāvās ar laicīgām
lietām, ka garīgām lietām laika vairs nepalika. Bībelē,
Vecajā derībā ir minēti kari, bet tie nekad nav bijuši no Dieva tautas,
lai uzspiestu ticību citiem. Un turklāt pie kristiešiem līdz ar
reformāciju krusta kari ir beigušies, bet pie musulmaņiem tā turpinās,
jo tā ir atsaukšanās uz Korānā pavēlēto:
•Pret atkritējiem: “ja viņi jūs pamet, notveriet viņus un nonāvējiet, lai kur tos atrastu” (Sūra 4,89)
Daudzi tā nemaz nav iedziļinājušies krusta karu vēsturiskajos notikumos Latvijā. Šim nolūkam ļoti palīdzošas ir
Livonijas Indriķa hronikas,
kas sniedz diez gan visaptverošu infromāciju par tā laika notikumiem
Latvijā (Livonijā) 12./13.gs. mijā. Daudziem ir arī liels pārsteigums,
ka
Latvijā (Livonijā) kristietība neaizsākās ar krusta kariem, bet ar pavisam
miermīlīgu kristieša misionāru darbu, 20.gadu garumā,
kam pastāvīgi vardarbīgi un melīgi pretojas vietējie iedzīvotāji, līdz
līvi nogalina bīskapu Bertoldu un aizsākas krusta kari Livonijā.
Lūk sīkāks notikumu hronoloģisks apraksts:
•1.
misionārs uz Latviju/Livoniju atbrauc 1180.g. Meinards, kas 1184.uzceļ
koka kapellu, vēlāk arī baznīcu Ikšķilē, miermīlīgi sludina evaņģēliju.
•Vēlāk kļūst arī par 1. Ikšķiles bīskapu, aicina darbā mūkus un garīdzniekus.
•Lībieši
solās kristīties, ja Meinards uzbūvēs viņiem patvērumu-cietoksni, bet
lauž savu solījumu pēc Meinarda vienošanās daļas piepildīšanas.
Meinardam izveidojas konflikts ar līvu aristokrātiju. Redzot misijas
neveiksmīgo gaitu, Meinards nolemj meklēt militāru palīdzību, tomēr līvi
viņu piemāna un viņš to nedara, vēlāk aiz bēdām mirst 1186.
•1196.Ikšķilē ierodas nākamais bīskaps Bertolds. Līvi bruņoti sagaida Bertoldu.
•Jāatzīst,
ka Bertolds bija citādāks vīrs kā Meinards. Viņš sākumā mēģina lietas
diplomātiski risināt. Līvi visu laiku agresīvi pretojas Baznīcai.
Apsolās pieņemt kristību, lai iegūtu kristietības labumus, bet vēlāk
“nomazgā kristību Daugavā”, tai piešķirot kādu reliģisku raksturu.
•Tad Bertolds vāc krustnešu karaspēku pret līviem, jo pārāk liela ir vietējo pretestība.
•1198. bīskapu zirgs ienes bēgošajā pūlī. Tur, diviem pieturot, viņu ar šķēpu no mugurpuses nodūra lībietis Imauts.
•Tajā laikā viss notikās kopā ar kara darbību, viņi domāja, ka citādāk nevar. Mērķis bija svarīgāks par līdzekļiem!
•1200. nākamais bīskaps Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili.
•1201.
gadā, pēc pret līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu
rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas
pilsētas dibināšanas gadu.
•Savas valdīšanas laikā Alberts organizējis daudzus krusta karagājienus pret līviem, letiem un igauņiem.
Vēlāk
gan protams, Livonija ļoti aptvēra daudzās kristietības priekšrocības
un nekur atpakaļ pagānismā negribēja iet. Līdz ar kristietību atnāca
brīvas svētdienas, cilvēcīgāki attieksme no kungiem pret kalpiem,
palīdzība nabagajiem, skolas izglītība bija vairāk pieejama, kultūras
uzplaukums utt.
Pārdomās dalījos, balstoties
Livonijas Indriķa hronikā atrodamajās liecības. Katram, kas par šo jaut. interesējas, iesaku tās pašam izlasīt.
Māc. Roberts Otomers
2018.gada 20.februāris
Vai ciešanas pierāda Dieva neesamību?

Bieži nācies dzirdēt cilvēkus sakām: ja jau pasaulē ir tik daudz ciešanu, tad Dieva nav, ja Viņš būtu, tad Viņš šādas ciešanas nepieļautu.... Nepareizs secinājums. Ja ciešanas ir, tas nebūt nenozīmē uzreiz, ka Dieva nav. Tas gluži vienkārši nozīmē, ka Dievs nav tāds, kā mēs domājam vai Viņa mīlestība nav tāda, kā mēs domājam.
Patiesībā tikai kristietība savu Dievu pazīst kā mīlestības Dievu,
citas reliģijas no Dieva mīlestību negaida, tur Dievs ir tikai bargs
soģis vai grāmatvedis - pārkāpumu uzskaitītājs. Dievs savu mīlestību uz cilvēci arī pierādīja ar ciešanām - Jēzum nākot šai pasaulē, daudz ciešot un beigās nomirstot par cilvēces grēkiem.
Lūk kāda anekdote par šo tēmu: Ienāk kristietis frizētavā. Frizieris saka: nav tāda lieta, kā Dievs, paskaties kādas pasaulē valda ciešanas...Pirmajā brīdī kristietis nezin, ko atbildēt, iziet ārā, pēc brīža nāk atpakaļ un saka: nav tāda lieta, kā frizieri, paskaties cik daudz pasaulē nefrizētu cilvēku... Ne visi cilvēki iet pie friziera un ne visi cilvēki ciešanās uzmeklē Dievu.
Ciešanām ir kāds būtisks iemesls šai pasaulē! Dieva augstākā prioritāte ir pēc iespējas vairāk cilvēku mantot debesu valstībai. Kā rakstīts Jņ.atkl.21:3-4 par debesu valstību: "3
Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie
cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats
būs ar viņiem. 4 Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs
nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir
pagājis."
Tā būs pavisam citādāka pilnīgāka dzīvošana un
Dievs vēlas, lai visi tur nokļūtu, bet tur nenonāks visi tie, kas Dievam
uzgriezuši muguru...
Būsim godīgi, kad cilvēkam klājas labi, viņam par Dievu nospļauties un viņš staigā Dievam garām ar lielu līkumu. Visbiežākais iemesls, kāpēc cilvēki sāk tuvoties Dievam, ir ciešanas! Tieši ciešanas cilvēki visbiežāk nonāk pie ticības uz Dievu - paradoksāli, bet fakts.
Vēl jāņem vērā arī tas, ka daudzas ciešanas ir mūsu grēka izraisītas, Dievs pieļauj ciešanas, dažkārt tieši pat tās uzsūta, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mantotu debesu valstībai,
jo labāk, ka cilvēks nedaudz cieš virs zemes, bet iemantotu debesu
valstību, nekā neko necieš šeit virs zemes un dodas uz elli. Tā ir
liela mīlestība no Dieva puses, citādāka nekā pierasts un tomēr liela,
apbrīnojama mīlestība.
Un patiesībā Bībele nevienā vietā nav
apsolījusi, ka šeit virs zemes cilvēkus nesagaidīs nevienas ciešanas.
Vai pārfrāzējot varētu sacīt: Dievs nav apsolījis mūs pasargāt no
visām vētrām, bet ir gan apsolījis mūs pasargāt, ejot cauri visām
dzīves vētrām - apsolījis mūs nest uz savām rokām ejot cauri ciešanām!
Arī
Dieva Dēls nāca un cieta kopā ar cilvēci, cieta par mums, lai mēs
varētu dzīvot, Viņa dzīve nebija viegla! Viņš aicina sekot sev, lai mēs
mantotu mūžīgo dzīvību.
un noslēgt man gribētos ar citātu no
1.Kor.10:12-13 "12
Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. 13 Jūs piemeklējis
vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs
pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka
varat panest."
Māc. Roberts Otomers
2018.gada 10.janvāris
Reformācijai 500
Pirms 500 gadiem - 1517.g.
31.oktobrī Vācijā augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pielika 95 tēzes
vērstas pret indulgenču (grēka atlaižu) tirdzniecību pie Vitenbergas Pils
baznīcas durvīm visu svēto dienas priekšvakarā un ar to aizsākās Reformācija. Bet
kas šajā notikumā bija tik īpašs, ka šīs 95 tēzes jau pēc 2-3 nedēļām varēja
izlasīt Rīgā? Priekš tā laika, kad nav ne lidmašīnu, ne mašīnu, tas ir fenomenāls
ātrums. Šo 95 tēžu pielikšana pie baznīcas durvīm līdz pat šai dienai tiek
uzskatīts kā reformācijas iesākums.
Kas tad mudināja Luteru
sarakstīt šīs 95 tēzes? Tas bija indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošana Romas
katoļu baznīcā, kuras izsludināja pāvests
1517. gadā, lai vāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles
restaurācijai Romā.
Uz Saksijas
apgabalu, kur dzīvoja Luters, grēku atlaides tirgot tika nosūtīts pieredzējis
atlaidu pārdevējs, slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Grēku
atlaides varēja nopirkt gan sev, gan saviem tuviniekiem, dzīviem vai mirušiem.
Grēku atlaides ar pāvesta parakstu un zīmogu apzīmēti papīra ruļļi, kurus par
naudu varēja iegādāties jebkurš cilvēks, un, kas pēc pāvesta solītā, deva šim
cilvēkam pilnīgu grēku piedošanu un brīvbiļeti uz paradīzi, lai arī cik tu
lielus grēkus tu būtu sastrādājis. Kā pats Tecels sludināja, ka pat ja tu būtu
izvarojis pašu jaunavu Mariju, tev tas tiktu piedots ar šo grēku atlaidi.
Kad Mārtiņš Luters sāka studēt
teoloģiju, lai kļūtu par priesteri tā laika Romas katoļu baznīcā, viņš pirmo
reizi sāka lasīt Bībeli. Jo vairāk M.Luters lasīja Bībeli, jo vairāk viņš
konstatēja cik liels ir kontrasts starp Romas katoļu baznīcu un to Baznīcu, kas
ir aprakstīta Bībelē, ko Jēzus Kristus ir dibinājis. Viens no Reformācijas
galvenajiem saukļiem bija: Ad fontes
tas ir atpakaļ pie avotiem, pie saknēm un pamatiem. Jēzus Kristus bija
izveidojis, veidojis un formējis ļoti labu Baznīcu šeit virs zemes, bet
gadsimtu gaitā tā bija ļoti deformējusies. No sākuma ir formācija, pēc tam
deformācija un tad nāk reformācija, kas ir atgriešanās pie sākotnējās formas.
Lutera reformācijas mērķis nebija nošķelties no Romas katoļu Baznīcas vai
radīt jaunu ticības novirzienu, bet gan atgriezt to pie Rakstiem un apustuļu
skaidrās mācības. Lutera reformācijas moto baznīcā varētu būt: to labo, kas ir,
paturam, to slikto, kas laika gaitā ienācis baznīcā, to atmetam. Luters nekad
nav gribējis, ka viņa sekotāji sevi sauktu par luterāņiem vai luteriešiem, viņš
gribēja, ka viņi sevi sauc par kristiešiem. Luterāņi tic Kristum, bet ciena
Luteru par viņa paveikto! Šo apzīmējumu „luterāņi”
sākotnēji kā palamu viņiem piedēvēja Romas katoļi, un viņi vēlāk to paturēja un
sāka pat ar to lepoties, tā norādot, ka viņi nepieder šai nesakārtotajai Romas
katoļu Baznīcai, bet gan ticības atjaunotajai, Luteriskajai Baznīcai. Un arī
Latvija pieder pie tām zemēm, kuru Lutera reformācija ir aizsniegusi vienu no
pirmajām, jau 1521. gadā un nesusi daudz labu augļu Latvijā caur šiem
gadsimtiem.
Pirmā lieta pret ko M.Luters vērsās,
bija indulgenču (grēka atlaižu) tirgošana tā laika Romas katoļu baznīcā. Luters,
lasot Bībeli, saprata, ka indulgences ir pilnīgi pretrunā ar Bībeles mācību. Ja
jau grēku piedošanu var nopirkt par naudu, tad kāpēc cilvēkam būtu vajadzīgs
ticēt Dievam, nākt uz baznīcu, izsūdzēt grēkus? M.Luters, pieliekot 95 tēzes
pie Vitenbergas baznīcas durvīm, gribēja aicināt garīdzniekus un universitātes
profesorus uz diskusiju, lai parādītu cik bezdievīga prakse ir indulgenču
tirgošana, ka neviens papīrs šeit uz zemes nespēj dāvāt grēku piedošanu, lai
kas to arī būtu parakstījis, bet vienīgais kas to var, ir sirds patiesa grēku
nožēla.
Viss sākas ar grēku atlaidām,
bet Dievs Luteram caur svētajiem rakstiem atklāja vēl veselu rindu ar lietām,
kas baznīcā bija deformējušās un ka tās būtu jāatgriež atpakaļ pie tā, kā Jēzus
to veidoja. Viduslaikos pāvesti arvien vairāk un vairāk bija aizņemti ar
laicīgām lietām. Viņiem bija sava zeme, sava armija, pastāvīga karošana. Un
visas laicīgās rūpes pāvestam un bīskapiem novērsa skatu no garīgām lietām,
tāpēc laika gaitā pāvesti bija ieviesuši vairākas bezdievīgas prakses: 1)
Piespiedu celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem, kur 11.gs. pāvests Gregors VII ar varu šķīra
visas garīdznieku laulības, bet tajā pašā laikā vēlāk Romā tika veidoti
speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā
laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus
laikā bija precēta. Pats Luters arī, rādīdams citiem piemēru, dodas laulībā ar
Katrīnu von Boru un šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. 2) Dievkalpojumi baznīcās
notika tikai latīņu valodā, līdz ar to tas bija saprotams tikai augsti
izglītotiem un bagātiem cilvēkiem. Luters sāk turēt dievkalpojumus dzimtajā
vācu valodā, un cilvēki lielām masām sāk plūst baznīcu, kur Luters sprediķo, jo
beidzot visa tauta var saprast, kas tur notiek. Luters iztulko arī Bībeli vācu
valodā, lai padarītu to pieejamāku visai vācu tautai. Arī E.Gliks seko Lutera
piemēram un 17.gs. iztulko Bībeli latviešu valodā. Kā Vācijā, tā Latvijā
Bībeles tulkojums veido milzīgu valodas, izglītības un kultūras attīstību. 3)
Bet vistrakākā lieta bija tā, ka baznīcā netika vairs mācīta Jēzus Kristus
mācītā evaņģēlija mācība, ka cilvēki var iemantot grēku piedošanu tikai ticībā
uz Jēzu Kristu. Tā vietā baznīcā tiek mācīta pagāniskā mācība, ka debesu
valstību var mantot ar labajiem darbiem. Ātri vien gan cilvēks saprot, ka
neviens nav pilnīgs un viņam labo darbu ir par maz, un tāpēc gadsimtu laikā labo
darbu mācība tiek apaudzēta vēl ar daudz dažādām maldu mācībām: tiek izgudrota purgatorija
jeb šķīstītava, gandarīšanas darbi, pāvesta labo darbu krātuve, svēto kults,
svēto relikvijas, indulgences un vēl citas lietas, kas pāvestam ienesa krietnu
naudas summu, kas pāvestu padarīja vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē.
Luters, lasot Bībeli, mudināja baznīcu atgriezties Jēzus un apustuļa Pāvila
mācītās skaidrās evaņģēlija mācības, ka grēku piedošana un mūžīgā dzīvība
mantojama nevis ar labiem darbiem, bet gan ticībā uz Jēzu Kristu un Viņa nopelnu
pie krusta. Tas pāvestam, protams, nepatika, jo stipri apdraudēja viņa
ienākumus. Tāpēc pāvests izslēdza Luteru no baznīcas, pasludināja viņu ārpus
likuma un katrs ar viņu varēja darīt, ko vien grib, bet tā arī garo gadu laikā
Dievs viņu sargāja, un neviens Luteram nekā fiziski pāri nenodarīja. 4) Vēl
Luters laboja nepareizas prakses attiecībā uz mūku ordeņiem, svētbildēm,
gavēņiem, baznīcas hierarhiju un īpašumiem. 5) Mudināja uz garīgās un laicīgās
varas nodalīšanu. Pār valsti un sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli –
Dievs.
Visas šīs uzskaitītās lietas šo 500 gadu laikā kopš aizsākās reformācija,
ir nesušas savu iespaidu ne tikai uz luterāņu baznīcām, bet arī daudzām citu
konfesiju baznīcām visā pasaulē, tai skaitā arī Romas katoļu baznīcu. Reformācija
ietekmēja ne tikai baznīcas, bet arī kultūras, izglītības un zinātnes attīstību
visā pasaulē. Visu to uzskaitīt, ko mums devusi reformācija būtu ļoti grūti, jo
tās ieguvums un devums ir nenovērtējams! Svinēsim reformāciju kopā, dosimies uz
baznīcu un pateiksimies Dievam par visu to, ko Viņš mums dāvājis caur reformāciju.
Māc. Roberts Otomers
2017. gada 31.oktobris
Sauksim lietas īstajos vārdos

Cik traki, ka mūsdienās kādreiz tik labais vārds "
draugs" un "
draudzene" tiek lietots, lai
piesegtu laulības pākāpšanas grēku, maucību vai izvirtību, ka tu nevari vairāk bez paskaidrojumiem uz kādu sieviešu kārtas pārstāvi pateikt tā ir tava
draudzene, tur nevar iztikt bez paskaidrojumiem, ka "
vienkārši draudzeni" nevis "
gultas biedreni" lai neteiktu vēl trakāk. Un tu nevari pateikt arī vārdu
draugs uz kādu vīrieša pārstāvi, lai neatrastos kāds, kas nepadomātu tas ir domāts
homo
virzienā. Kādus gadus 10, 20 atpakaļ tā vēl nebija, ne1 pat nevarēja
iedomāties, ka tā būs. Tas ir traki, ka sākam zaudēt tādus labus
vārdus...
Tāpat vēl viens trakums, ir ka "
nedzimuša bērna slepkavība" tiek aizstāta ar vārdiem "
aborts" vai "
iekšējā tīrīšana".
Nu jā varētu sacīt, tas tiek darīts, lai mīkstinātu vainu sirdsapziņai,
bet to būtību tas nemaina. Vai ta bērns būtu kāds netīrums, ko varētu
tik vienkārši izslaucīt no sevis ārā bez kādām sekām vai kāda operācija,
kuru varētu pārtraukt, tā realitāte ir taču daudz trakāka...
Māc. Roberts Otomers
2017.gada septembris
Kā '-ismi' ir padarījuši mūsu dzīvi bezjēdzīgāku
Pirms neilga laika tika
publicēts mans iepriekšējais raksts par to, kāpēc mūsdienu jaunieši
šodien savās dzīvēs saskaras ar bezjēdzības sajūtu. Kā jau rakstīju, es
tam saredzu vairākus iemeslus divos līmeņos: personīgajā un globālajā
līmenī. Iepriekšējā rakstā biju pievērsies vairāk personīgajiem
iemesliem, bet šajā rakstā gribu dalīties pārdomās par globāliem
iemesliem.
Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas kopumā
Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas:
evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par
katru no tiem.
Evolūcionisms
Lielu pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas teorija. Līdz 19.gs.
vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā daļa rietumu
sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību, ka
trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka
reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi.
Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu
dzīvei.
Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum,
visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā
(kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli).
Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka
Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās.
Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir
rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju:
"Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un
caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis
fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un
pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek
mācīta mūsdienu skolās.
Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms,
ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis,
evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot
evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir
radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot,
kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi"
dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda
starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai
jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek
mācīta mūsu skolās?
Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav
zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem
līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir
vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu
neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas
evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es
pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas
zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga?
Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet
ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?
Postmodernisms
Vēl vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi
postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs.
vidū, kad ļoti daudzi cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma
ideoloģijas sludinātajā progresā. Līdz kam modernisma sludinātais
progress cilvēci bija novedis? Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja
gandrīz visu līdzšinējo vērtību noliegšana un studentu nemieri 20.gs.
sešdesmitajos gados. Un radās jauna ideoloģija – postmodernisms.
Postmodernisma pamatdoma ir: absolūtas patiesības nav (ir tikai katram
sava, relatīva patiesība; kas ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir
patiess arī tev). Ja absolūtas patiesības nav, tad es varu darīt, ko
vien gribu, un kas tu tāds esi, lai pateiktu man, ka tā drīkst vai
nedrīkst, jo mēs visi taču esam vienādi. Ja nav absolūtas patiesības,
tad trūkst arī objektīvu kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas
ir slikts, kas ir pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi
vai slikti, pareizi vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva
patiesība, kāds objektīvs Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet
šādiem absolūtiem kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus
bērnus un skolotājiem savus skolēnus.
Lieki piebilst, ka
absolūtas patiesības trūkums ir ilūzija, jo postmodernie domātāji,
sacīdami "absolūtas patiesības nav", paši ir izteikuši absolūtas
patiesības apgalvojumu! Proti, šis teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā
absolūtā patiesība ir – ka viņas nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā
Bībeli, mēs pamanīsim, ka absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus
sacīja saviem mācekļiem toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš,
patiesība, dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani.
(Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl šodien norāda – kur ir patiesība – tā
meklējama Jēzus personā, Viņa vārdos un darbos, par ko varam lasīt
Bībelē.
Postmodernā domāšana ir ietekmējusi arī skolotāju
autoritāti skolās. Šodien postmodernās ideoloģijas skatījumā skolotājs
skolā vairāk nav autoritāte, bet gan līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz
bērniem iet savu attīstības ceļu. Skolēniem šodien ir vairāk tiesību
nekā skolotājam, kas ir pilnīgi ačgārni. Skolnieks ir padarīts
vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka tavā priekšā stāv ekonomikas
doktora grādu ieguvis skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu
rakstu wikipedijā un tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.
Liberālisms
No šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti,
kamēr Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un
pieaudzis lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī
šis "-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas
sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un
tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.
Stipri vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs
slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav
slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms
saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava
dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu
riebīgi pat uzskaitīt).
Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu
tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem,
vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi
vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev
nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva
bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt
Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi
domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu
turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās
kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā
bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.
Mūsu tautā ir
tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī
domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā
un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu
vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā
galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.
Ko darīt
šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā
noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas
definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei
daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti.
Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!
Par sevi es
varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz
bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem
bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz
gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu
pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt
daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt
mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem
par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2017.gada 7.jūnijs
Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām
Vai esat pamanījuši, ka dažkārt
jauniešus var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez
nekāda nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni,
izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu
vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki
nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar
bezjēdzību?
Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs
paaudzes lāsts, ka mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves
jēga!" /F. Šefērs./ Pats esmu ar jauniešiem strādājis jau 16 gadus,
tāpēc saprotu, ka tas nebūt nav tik vienkāršs jautājums, un tam es
saredzu vairākus iespējamus iemeslus 2 līmeņos: personīgajā un
globālajā. Šajā rakstā būs atspoguļoti vairāk personīgi iemesli, un par
globāliem iemesliem, ja Dievs dos uzrakstīt, pēc laika nākamajā rakstā.
1. Laulības vērtības mazināšanās
Varbūt es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības
vērtība ir stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti
bija sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā.
Lielākoties cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu
mūžu kopā nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā
nosodīta!
Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi
viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet
vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk –
mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši
visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā
arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu
vidū.
Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka
mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu
pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau
"mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir
iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem
vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis.
Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt
jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu
paraugu!
Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti
dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko
nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot?
Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un
jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja
kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai
viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)
Dosim labu piemēru
saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim
savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības
pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.
2. Ģimenes vērtības mazināšanās
Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā
brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs
ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs
veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno
uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai
uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei
vai tomēr vairāk sev pašam?
Tā vien šķiet, ka materiālas
vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir
pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā
cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas,
lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā,
lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl
vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!
Par
nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu
likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties.
Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris
gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz
naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem
vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek
uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību –
bērnus vai naudu/materiālās vērtības?
Ja es šodien skatos apkārt
– kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs
lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas
laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk
bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs
dot!
3. Darba mīlestības neaudzināšana
Darbs tik
daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja
jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda
laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu
pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās
kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem
mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus,
iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai
tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?
Kā lai
citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki,
to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz
bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus
darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt
sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns
negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas
darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba
augļus.
4. Ticības vērtības mazināšanās
Kā pēdējo
gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam iepriekš
uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā lai iegūst
dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja pašiem
sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?
Vēstures gaitā var
novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku svētību
Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz tauta
piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos labumus
liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.
Pirmās Latvijas
neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas baznīcas.
Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas... Un mēs
redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā laikā
bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija ļoti
zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz retāka
problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas sāka
apmeklēt baznīcu.
Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas bija
baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc brīvas
Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko materiālie
labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk laika un
līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa Dievu.
Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu
ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs
nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)
Kādreizējais Valles
baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu liktenis"
raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva
bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala, un
daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs varam
kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam Bībelē.
Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām. Sāksim ar
nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam palīdzību, lai
spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība būt labiem
vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās mācīt saviem
bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu autoritāšu
godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums būs ne
tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.
Māc. Roberts Otomers
Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes un Bauskas dzīves, 2017.gada 20.aprīlis
Pār gadskārtu Jānīts nāca
Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.
Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos?
Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie
svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera
ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt.
Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas
tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku
būtība.
20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta
kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas
tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā,
kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad
kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.
Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan.
Turklāt Latvijas teritorijā nemaz nebija tāda vārda Jānis, līdz šieit
neienāca kristieši. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.
Ļoti
ticami, ka šis latviešu tik daudz izdaudzinātais Jānis, ir neviens
cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir
sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.”
Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’
nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik
priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju,
ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.
Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja.
Bībelē attēlotais Jānis Kristītājs ir vientuļnieks, kas dzīvo tuksnesī,
staigā kamieļu drēbēs, pārtiek no siseņu medus un tomēr daudz ļaudis no
visurienes nāk klausīties viņa gudrībā, ko viņš sludina. Dainu Jānis
pūš tauri un rībina bungas:
Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.
Jānītim vara taure,
Manim dziesmu vācelīte;
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņu nodziedāju.
Taures
pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts
paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un
sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par Pestītāja – Glābēja
nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas
drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un
sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es
neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”
Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša
izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par
Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko
līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa
izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats
sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu
uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa
kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis
līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības
kāzu mielastu.
Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni! Tā būtu Jāņu dienu īstā vēsts!
Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.
Mums
kristiešiem uz šo nopietnību tauta ir jāmudina uz to, kas Kas Jāņa
vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni un arī Dieva bērni.
Bet nu jau diemžēl kādu labu laiku Latvijā Jāņa Kristītāja diena ir pilnīgi pārvērtusies līdz nepazīšanai. No dienas , kad vajadzētu domāt par atgriešanos no saviem grēkiem, tā ir tapusi par grēkā mešanās dienu.
Pārmērīga
alkohola lietošana. Jau no bērnības atceros, kā tieši pirms šīs dienas
veikalos tiek iztukšoti visi alus plaukti. Nebūtu jau nekā nosodoša tad,
ja ļaudis kulturāli pasēdētu un ar mēra sajūtu iedzertu alu, bet tad ja
cilvēks vairs sevi nekontrolē un taisni nevar nostaigāt, un dzērumā
sastrādā visādas muļķības, tad jau gan ir problēma.
Papardes zieda meklēšana - Laulība nodalīta no seksa.
Ja jau papardes ziedu meklēt dotos laulāti pāri, tad jau tur nebūtu
nekā peļama, bet tā kā uz to tiek mudināti arī visi neprecētie un vēl
dažādās izpausmēs, tad saprotams, ka Dievam visi ārlaulības sakari ir
skumdina.
Dziesmu dziedāšana pagānu dievībām (dēmoniem) -
Laimai, Pērkonam u.c. Visādu ticējumu un māņticību izdziedāšana. Visām
šim lietām kristiešiem būtu jābūt svešām un jāturas no tām pa gabalu, jo
pirmais bauslis skan: Es esmu Dievs tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
Žēl, ka šie svētki laika gaitā tik ļoti paganizējušies. Jāņu svētki ir
sagrozīti, bet Jāņa vārds vēljoprojām paliek dzirdams, jo viņš ir
izcilākais pravietis.
Tātad kopsavelkot:
•IR SUPER
ģimenei sanākt kopā dabā pie ugunskura, cept gaļu un dziedāt dziesmas
(tik ne elkdievības un māņticību) ... un galvenais atcerēties Jāni
Kristītāju, kas mudināja atgriezties no grēkiem, ticēt uz Jēzu un
likties kristīties Dieva vārdā!
•IR GRĒKS, ja cilvēks
piedzeras, ļauj vaļu seksuālai izvirtībai jeb laulības pārkāpšanai un
dzied dziesmas, izpilda rituālus pagānu dievībām (dēmoniem) – Laimai,
Pērkonam...
Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!
Māc. Roberts Otomers
2016.gada 20.jūnijs
Pozitīvais 'nē' sievietēm mācītājām
“Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, kā nest 25 kg kartupeļus....”
Šā
gada 3. un 4. jūnijā notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas
27. Sinode. Sinode ir mūsu Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija, kur
sapulcējas kopā visi mūsu Baznīcas bīskapi, mācītāji un draudzes
priekšnieki. Plašākas sabiedrības uzmanību šī sinode ir piesaistījusi ar
lēmumu Baznīcas satversmē nostiprināt to, ka mācītāja amatā var ordinēt
tikai vīriešus.
Šī patiešām ir vēsturiska sinode, par kuru
noteikti runās un atcerēsies vēl daudzus gadu desmitus visā pasaulē.
Kamēr lielākā daļa rietumu luterāņu Baznīcas arvien tālāk un tālāk
atkāpjas no Jēzus Kristus mācības, kādu to mēs atrodam Bībelē, tikmēr
mūsu Baznīca ir spējusi parādīt savu mugurkaulu un uzticību Jēzum
Kristum, par spīti milzīgam spiedienam, ko Latvijas evaņģēliski
luteriskā Baznīca ir saņēmusi no citām Eiropas luterāņu Baznīcām un
organizācijām.
Bibliskais pamatojums tikai vīriešu ordinācijai starp daudzām citām rakstu vietām, visskaidrāk redzams šajās 2 rakstu vietās:
1.Moz.1:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."
1.Kor.14:34-37: "34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā.
35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.
36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis?
37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle."
Gandrīz 2000 gadu Kristīgā Baznīca visā pasaulē ir sekojusi šai Kristus
pavēlei. Un tikai pēdējos gadu desmitus dažādas luterāņu baznīcas
Eiropā un ASV, liberālā teoloģijas ietekmētas, ir atkāpušās no Kristus
pavēles un svēto rakstu autoritātes, cilvēku gudrību pacēluši augstāk
par Dieva gudrību un sākušas ordinēt arī sievietes. Un tam līdzi ir
nākušas smagas sekas: mācītāja amata vērtības dramatiska krišanās šajās
baznīcās, morāles vērtību degradācija kā baznīcā tā apkārtējā
sabiedrībā, seksuāla visatļautība, viendzimuma pāru svētīšana un
laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas utt.
Mūsu
tautā ir tāds teiciens: "Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu
roku!" Tieši tas notiek ar baznīcām, kas atkāpjas no Dieva pavēlēm vienā
lietā, tam seko līdzi vēl daudzas citas. Un jo tālāk, jo trakāk. Un
mūsu baznīca nevēlas iet šajā virzienā.
Patlaban gan pasaulē,
gan arī Latvijā citas tradicionālas konfesijas – Romas katoļi,
pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti – visi ordinē mācītāja/priestera
amatā tikai vīriešus. Tikai liberālie luterāņi, adventisti un kādas
jaunās kustībās mācītājas var būt sievietes.
Un tieši šajā
kontekstā ir liels prieks, ka absolūti lielākā daļa mūsu luteriskā
Baznīca vēl joprojām turas pie tās izveidotāja – Jēzus Kristus –
mācības. Bez Jēzus Kristus mācības pamata neviena baznīca nevar
pastāvēt. Šajā sinodē, lai nostiprinātu mūsu baznīcas jau pastāvošo
ticību un kārtību, sinodes dalībnieki balsoja par Baznīcas satversmes
133.panta grozīšanu, ka mācītāja amatā ordinēti var tikt tikai vīrieši.
No 282 sinodes dalībniekiem: PAR balsoja – 201 (77,3 %), PRET balsoja –
59 (22,7 %), ATTURĒJĀS – 22.
Jāatceras, ka sinodes balsotāji ne
visi ir teologi, tur ir gan mācītāji, gan draudžu priekšnieki. Iepriekš,
pirms vairākiem mēnešiem, mācītāju konferencē, kur mācītāji balsoja par
šo jautājuma atbilstību Svētajiem rakstiem, PAR nobalsoja vairāk kā 90 %
mācītāju. Tā kā tas nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga privāts
viedoklis, kā tas mēdijos pirms tam ir izskanējis, bet gan mūsu baznīcas
absolūtā vairākuma viedoklis.
Un, domājot par pretējā viedokļa
paudējiem, skumji ir tas, ka tad, kad ir iespēja izteikties un izklāstīt
savu viedokli vairākās prāvesta iecirkņa sapulces, arī 2 mācītāju
konferencēs par šo tēmu, tad pretējā viedokļa paudēji nemaz īpaši nav uz
to gatavojušies, tad viņu balsis diemžēl knapi paceļas, bet pēc tam
viņi dodas pie mēdijiem un tur pauž savu viedokli jautājumā, kas ir pēc
savas būtības baznīcas iekšēja lieta un apvaino baznīcu, ka par maz ir
bijusi iespēja diskusijām. Taču iespējas jau bija, bet tās netika
izmantotas. Skumji, ka pretējā viedokļa paudēji nevis runā baznīcas
sapulcēs par jautājumu pēc būtības, bet mēdijos uzbrūk arhibīskapa
personai, mēģinot viņu nomelnot lietās, ko viņš nemaz nav pelnījis.
Kādiem varētu likties, ka šī Kristus pavēle ir sievieti diskriminējoša,
bet tā nav! Šī pavēle ir dota, lai pasargātu sievietes no tādas nastas,
kas viņām nav jānes. Šis Kristus aizliegums neattiecas ne uz ko citu,
kā tikai to, ka sievietes nedrīkst mācīt draudzes dievkalpojumos, vadīt
draudzi, visu pārējo viņas ir aicinātas darīt. Mūsu baznīcā ir ļoti
daudz lietu, kur kalpo sievietes: svētdienas skolā, jauniešu darbā,
diakonijā, sievu vakaros, korī, pie ērģelēm, draudzes padomēs u.c.
Kā sinodē sacīja virsvaldes sekretārs R. Ganiņš: "Es ļoti mīlu savu
sievu, bet, ja jau sieviešu līdztiesība, tādā gadījumā jābūt
konsekventiem līdz galam. Piemēram, ja mums uz mājām kāds atved 50 kg
kartupeļu, tad 25 kg nesu es, un 25 kg nes sieva. Bet mācītāja amats ir
daudz, daudz grūtāks, nekā nest 25 kg kartupeļus."
Pēc maniem
novērojumiem, katra sieviete ir priecīga, ka viņa var atrast vīrieti,
kas par viņu uzņemas atbildību, gādā un rūpējās, un ar ko kopā tiek
dalīti prieki un bēdas, kura vadībā doties pa dzīvi. Ir gan sievietes,
kas grib uzkundzēties un valdīt par vīriešiem, tā vēlme jau paliek, bet
tas nekad nedara sievieti patiesi laimīgu. Tāda ir Dieva iecerētā
kārtība uz zemes! Kas pēc tās dzīvo, tie var kļūt patiesi laimīgi...
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 8.jūnijs
Par Stambulas konvenciju
Īsas pārdomas par Stambulas konvenciju. Manu uzmanību šai konvencijā
piesaistīja 4.3. pants: "Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka,
īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru
tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija
neatkarīgi no tā vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums,
sociālais dzimums (dzimte),
rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi
uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība
mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās,
dzimumorientācija, dzimuma
identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes
stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss."
Ko nozīmē "sociālais dzimums (dzimte)"? Dzimte ir tulkojums no vārda "
gender".
Tā ir jaunā ideoloģija, kas nāk no Eiropas. Šī ideoloģija saka, ka
cilvēks var izvēlēties, kas viņš ir – vīrietis, sieviete, transpersona
utt.
Kādas konsekvences var būt potenciālas sekas šai
ideoloģijai? Piem., cilvēks, kas bioloģiski ir vīrietis un izskatās, kā
vīrietis, var ieiet sieviešu tualetē vai arī sieviešu ģērbtuvē baseinā,
jo viņš jūtās, kā sieviete. Un Stambulas konvekcija viņu ar likuma spēku
aizsargā, ja kāda sieviete gribētu viņu izdzīt no turienes laukā – tā
taču ir vardarbība pret šo cilvēku. Tādi precedenti Eiropā ir bijuši.
Vai mēs to Latvijā arī gribam?
Ko nozīmē dzimumorientācija? –
heteroseksuāļi, homoseksuāļi, biseksuāli, transseksuāļi, interseksuāļi
utt. Katrs jau tur var palikt apakšā savu izpratni.
Es piekrītu,
ka vajag cīnīties pret vardarbību, bet šādā redakcijā Stambulas
konvencija ar vienu roku cīnās pret vardarbību, bet ar otru veicinām
seksuālu visatļautību un
gender ideoloģijas akceptēšanu Latvijā.
Tas ir tik velnišķs gājiens. Šīs konvencijas autori cēla aizsega vārdā –
cīņā pret vardarbību pret sievietēm – grib uzspiest savu
dzimumideoloģiju visiem Eiropas iedzīvotājiem. Kāda gan
dzimumorientācijai un dzimtei ir saistība vardarbību pret sievietēm...?
Skaidrs ir, ka vienu pašu dzimumideoloģijas tēmu nevar "izbīdīt" cauri,
tas vienmēr ir jādara kaut kā cita aizsegā.
Ko gan dos mums šīs
konvencijas parakstīšana? Mums jau tāpat ir daudz labu likumu, kas
aizsargā sievietes pret vardarbību, mums tikai pie tiem jāturas. Bet šī
konvencija neko būtiski jaunu cīņā ar vardarbību pret sievietēm
neienesīs, bet tikai dos lielāku zaļo gaismu seksuālai izlaidībai un
gender ideoloģijai.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 21.maijs
Pārdomas par Eitanāziju
Nesen sabiedrību satricināja ar rīkles vēzi slimā Viestura Bundžas
vēlme izbeigt savu dzīvi ar eitanāziju. Šis jautājums raisījis diskusiju
sabiedrībā, un arī manī tas ir raisījis pārdomas, ar kurām vēlējos
padalīties.
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs
Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka
bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel
atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt...?
/Ec.33:11/
Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme
aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram
cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis
vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir
pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam
atņemt sev dzīvību?
Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā
desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt
kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram,
kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu",
nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā
tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.
Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek
pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi,
tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...
Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču
zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele,
kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk
tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem
cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem
darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies
uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti
nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis
slepkavības) grēka nastu.
Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt
un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli
"Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā
jāatbild.
Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot
un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti
saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja,
neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz
būs Dieva priekšā jāatbild?
Visbiežāk eitanāzija tiek
attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne
visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri
kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var
palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par
ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām
pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.
Kā lasām
raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam
veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi
tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā
iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš
dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām,
viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...
Tieši ciešanās
lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas
un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu
valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to
neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.
Ja mēs mūsu
mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu
pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks –
mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad
gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl
nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties –
atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī
bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu
grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?
Atļaujot eitanāziju,
pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju
noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem,
kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces
veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).
Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem
cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais
risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem
pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu
atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!
P.S. Dažas domas no paliatīviem ārstiem:
- eitanāzija sāpju dēļ nav nepieciešama, jo šodien ir tādas zāles, ka visas sāpes var noņemt.
- eitanāzija cita iemeslu dēļ taču ir pašnāvība, baušļa "tev nebūs slepkavot" pārkāpums
- bieži ir kad tuvinieki spiež uz eitanāziju naudas vai īpašuma dēļ
- Viesturs Bundža vāca naudu eitanāzijai nezinādams, ka ir zāles, kas
var noņemt sāpes, tas bija izmisuma solis, bet tad, kad viņam ar zālēm
sāpes noņēma - viņš teica, ka tā var dzīvot un strādāt
- kad mūsu tuviniekiem klājas grūti, mēs taču nedomājam, kā viņu nogalināt, bet kā viņam palīdzēt.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 29.aprīlis
Evaņģēlijs (labā vēsts) homoseksuāļiem
Viena labi pazīstama sieviete no ASV
man stāstīja kādu gadījumu: Kad viņas draudzē ASV tika nolasīta šī
rakstu vieta pirms sprediķa: "9 Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni
neiemantos Dieva valstību? 10 Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi,
ne laulības pārkāpēji, ne prieka zēni, ne homoseksuāļi, ne zagļi, ne
mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva
valstību. 11 Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā." (1.Kor.6:9-11)
Kāds homoseksuāls vīrietis baznīcā bija uzlecis kājās uz sola un skaļā balsī mācītājām vaicāja: Vai jūs teicāt, BIJA, BIJA? Vai tas nozīmē, ka es tāds varu arī tālāk nebūt? - JĀ, VAR!!
Jā
tieši to šī raktu vieta apgalvo. Ka neviens par homoseksuāli
nepiedzimst, tā ir nomaldījusies izvēle kā raksta apustulis Pāvils "Tāpat
arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu
iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši
saņemdami sodu par savu maldīšanos." (Rom.1:27), kas pieņemta dzīves
laikā, no kuras var atgriezties, to nožēlot un piedzīvot dvēseles
dziedināšanu kā pie jebkura cita grēka.
Dievs te saka, ka
homoseksuāli līdzīgi kā kādi citos grēkos iestiguši un nenožēlojuši
cilvēki debesu valstību neiemantos. Bet pats labākais ir 11 pantā, kur
mēs redzam, ka Dievs saka, ka daži no jums tādi bija, bet ir
atpestīti, glābti no tā caur ticību uz Jēzu Kristu, proti, ka Korintas
draudzē tie bija labi zināmi gadījumi, kad kādi cilvēki, kas bijuši
nomaldījušies homoseksuālismā atgriežas pie dabiskās dzimumdzīves.
Un
tāpēc arī kristīgā Baznīca visos laikos ir uzskatījusi, ka vislabākā
palīdzība šiem cilvēkiem ir nevis atzīties šajā grēkā un iznākt "gaismā"
(jo pēc tam jau diži labāk tāpat nepaliek pēc novērojumiem no malas),
bet gan ieraudzīt, cik tā ir maldīga izvēle, kuru var nožēlot un lūgt
pēc Dieva palīdzības, lai Viņš atgriež no neķītrās iekāres. un tādi
gadījumi ir diezgan daudz. Redzamākais no tādiem bija, kad kādus 10
gadus atpakaļ ASV geju organizācijas vadītājs aprecējās ar lesbiešu
organizācijas vadītāju, nākot pie kristīgās ticības un saceļot milzīgu skandālu homoseksuāļu starpā ASV un Latvijā par to varēja lasīt laikrakstā "Rītdiena".
Māc. Roberts Otomers
2016.gada 20.aprīlis
Kas ir mājapmeklējums? Diakonijas sirds

Iz manas mammas, Gaiļezera slimnīcas kapelānes, diakonijas darbinieces Ritas Otomeres pieredzes:
Pirms
pieciem gadiem man iedeva zaļu žurnāliņu, kurā bija draudzes locekļu
vārdi un uzvārdi, dzimšanas datumi un adreses. Tā es sāku
mājapmeklējumus. Es nepazinu nevienu no šiem draudzes locekļiem…
Kas ir mājapmeklējumi?
Tos bieži nepamana. Tas nav uzkāpt uz skatuves, nolasīt referātu un
saņemt aplausus. Bieži tā ir cilvēka pēdējā saikne ar Baznīcu. Un tomēr
mājapmeklējumi ir un paliek diakonijas sirds. Man bieži teikuši –
diakons nav sociālais darbinieks. Tev nav jādara sociālā darbinieka
pienākumi. Diakonijas uzdevums ir draudzes locekļu garīgā aprūpe. Bet
vai dzīvē ir viegli novilkt robežas?
Tu ej ar drebošu sirdi pie
nepazīstamiem draudzes locekļiem. Sarunas prasa nedalītu uzmanību, tu
mēģini saklausīt sarunas sarkano pavedienu. Sarunām ir jēga, ja tās ir
jūtu līmenī. Tev ir jāatrod ceļš uz katra cilvēka sirdi… Vēlāk jau viņi
tevi gaida. Tad jau viņi priecājas par tavu apmeklējumu un telefona
zvanu. Tu to sajūti ar sirdi…
Kas ir diakonija? Mēģināšu atbildēt.
Diakonija – kopējas lūgšanas un Dieva vārda pārrunāšana un lasīšana.
Mācītājs, kurš mājās vai slimnīcā izsniedz Svēto Vakarēdienu, draudzes
locekļiem, kuri ir vecuma vai slimības nespēkā. Tā ir kopīga diakona un
mācītāja kalpošana.
Diakonija – tas ir prieks cilvēku acīs,
kad viņi netiek aizmirsti nozīmīgā dzīves jubilejā. Viņi smaida ar
acīm, viņu prieks ir neviltots, jo viņi ir bagāti Dievā. Viņi ir Dieva
bērni. Mājapmeklējumos tu iemācies klausīties cilvēku stāstos par
koncentrācijas nometnēs izciestajām šausmām, par noasiņošanu
astoņpadsmit gadu vecumā kaujas laukā, un bērnības atmiņās – par vectēvu
mācītāju, skaisto, ceriņos iegrimušo Vecmīlgrāvi, Dombrovska
ieguldījumu Vecmīlgrāvja vēsturē. Nepieciešamas jēgpilnas, siltas
sarunas.
Diakonija – tā ir psihiatriskā slimnīca ar durvīm bez kliņķiem, cilvēku ārprātīgie kliedzieni, desmit cilvēku vienā drūmā palātā.
Tā ir Gaiļezera slimnīcas reanimācija,
kur draudzes loceklei ir pieslēgti neskaitāmi vadiņi un uzlikta
skābekļa maska. Viņas seja ir norasojusi, trūkst elpas. Viņas acis jautā
– vai tas ir viss? Mēs kopā lūdzam Tēvreizi… Otrā dienā viņa tiek
pārvesta uz parasto slimnīcas palātu. Ir uzlabojusies viņas veselība.
Diakonija – sieviete, kurai vilciens ir nobraucis kājas,
cilvēki ratiņkrēslos, guļoša jauna sieviete ar izkaisīto sklerozi,
sievietes vaimanas, ka viņas dēls mirst ar vēzi, pamperi un Alcheimera
slimība, kas pamazām saēd cilvēka smadzenes.
Tā ir diakonija. Tā ir savas bezspēcības apzināšanās, kad tevi lūdz atnākt draudzes loceklis, kuram mirst mamma.
Diakonija – tā ir pilna istaba un gaitenis dzīvoklī ar Ziemsvētku pakām.
Ledusskapis, kas neiztur slodzi, salūst, viss pludo. Tu saslimsti. Tu
zvani cilvēkiem, ka šīs pakas iznēsās tavs vīrs. Un tad viņš nes pakas,
un cilvēki viņam dod ābolus, dzērvenes, medu un ievārījumu ar vēlējumiem
man ātrāk atveseļoties.
Diakonija – zvans no sievietes, ka pie viņas šodien nav atnācis kopējs un atnesis maizi.
Tu nes maizi un atpakalceļā salauz kāju divās vietās, un esi trīs
mēnešus izsista no ikdienas ritma. Operācija, skrūvju un šuvju
izņemšana. Un tad kāda apbrīnojama draudzes sieviete katru otro dienu
tev nes siltas pusdienas, brauc uz tirgu un pērk zivis, jo tev taču tās
vajag, lai sadzītu kāja. Pateicos tiem draudzes locekļiem, kuri mani
apciemoja šajā laikā. Sarunas ar viņiem stiprināja mani. Bija tāda kā
saikne un vienotības izjūta ar draudzi. Arī tā ir diakonija.
Mans
kalpošanas termiņš drīz beigsies, bet šie cilvēki paliks manā sirdī.
Daudzi ir aizgājuši mūžībā, bet vēl joprojām mīt manā sirdī. Kāds
vīrietis rakstīja dzeju, un, kad mēs gājām pastā nomaksāt viņa rēķinus,
viņš katrreiz pasta darbiniecēm veltīja kādu savu dzejolīti. Viņas ļoti
par to priecājās. Viņš ir jau mūžībā. Man ir saglabājies dzejolis, ko
viņš veltīja man.
Vai ir bijis viegli vai grūti? Tam nav
nozīmes. Esmu sajutusi ļoti daudz beznosacījuma mīlestības no šiem
cilvēkiem, kuri sava nespēka dēļ ir palikuši “aiz baznīcas durvīm”. Viņi
ir stiprinājuši manu ticību, esmu mācījusies no viņiem piedot un atkal
uzticēties cilvēkiem, esmu mācījusies no viņiem, kā tikt pāri kritikai
un nenēsāt rūgtumu sirdī.
Katrā ziņā es noteikti esmu un palikšu
tikai ieguvēja no tā, ka pirms pieciem gadiem man rokās ielika zaļu
žurnāliņu, ar cilvēku datiem, kuri man neizteica pilnīgi neko. Katrs
cilvēks man bija kā balta lapa… Dievs vienmēr bija klātesošs
mājapmeklējumā, Viņš mani sargāja un vadīja. Varbūt man neizdevās rakstā
izteikt visu mīlestību, ko jūtu pret katru no draudzes locekļiem, kurus
satiku mājapmeklējumos. Dieva klātbūtnes apzināšanās lai dod spēku un
palīdz viņiem dzīves ceļā!
Rita Otomere, Rīgas Gaiļezera slimnīcas kapelāne
Pārpublicēts no Laikraksta "Svētdienas rīts", 2016.gada 15.aprīlis
Lieldienu sveiciens
1.Kor.1:21 Muļķīgā sludināšana
21 Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu.
Tuvojās
Lieldienas! Es atceros, ka man, kā mazam bērnam, šie svētki likās
nedaudz jocīgi – zaķis dēj olas, pēc tam tās olas vēl jākrāso un ko
darīt ja tev olas tā nemaz tā negaršo? Es nevarēju saprast – kāpēc tie
ir tik lieli svētki un vēl par godu olām? Ir dzirdēts pat apzīmējums –
oliņsvētki. Tāpat vēl es nekādi nevarēju saprast – kāpēc šajos svētkos
ir tik daudz dažādu svētku dienu nosaukumu – Zaļā Ceturtdiena, Lielā
Piektdiena, Klusā Sestdiena un Lieldienas? Un kāds šiem visiem svētku
dienu nosaukumiem sakars ar olām?
Tikai vēlāk, kad jaunības
gados sāku iet uz baznīcu, man beidzot viss tapa skaidrs. Es sapratu, ka
Lieldienu svētku izcelsmei nav nekāda sakara ar olām (tās tikai vēlāk
parādījušās un pārņēmušas svētku patieso būtību). Izrādījās, ka šo
svētku būtība ir saistīta ar kādu ļoti īpašu vīru, kas dzīvojis šeit uz
zemes pirms nepilniem 2000 gadiem – vārdā Jēzus Kristus. Un beidzot man
tapa skaidri arī svētku dienu nosaukumi:
Zaļā Ceturtdiena – diena, ka Jēzus pirmo reizi svinēja Svēto Vakarēdienu.
Lielā
Piektdiena – ar ko šī diena tik liela? – šajā dienā Jēzus Kristus tika
piesists pie krusta staba un nomira par visas cilvēces grēkiem – arī
maniem un taviem!
Klusā Sestdiena – kāpēc šī diena ir klusa? – tā ir diena, kurā Jēzus gulēja kapā.
Lieldienas
– ar ko šī diena tik liela? – šai dienā notiek lielākais brīnums
pasaules vēsturē – Jēzus Kristus augšāmceļas no mirušajiem un parādās
vairāk kā 500 aculieciniekiem.
Šis Jēzus Kristus bija tik
ievērojams vīrs, ka mēs vēl šobaltdien gadus skaitam pēc Viņa
piedzimšanas – mēs dzīvojam 2016.gadā pēc Viņa piedzimšanas. Nav jau
neviena cita ievērojama notikuma ap to laiku, kāpēc mums gadi būtu
jāskaita, sākot no tā laika. Jūdi vēl joprojām gadus skaita savā
kalendārā pēc pasaules radīšanas, bet rietumu pasaule pēc Jēzus. Kopš
aptuveni 33.g., kad Jēzus nomira un augšāmcēlās no mirušajiem, jau
pagājuši nepilni 2000 gadi un jau ilgi Lieldienas tiek svinētas visā
plašajā pasaulē!
Un tur patiešām ir ko svinēt! Dievs redzēja, ka
cilvēks pats nav spējīgs nodzīvot perfektu dzīvi, lai ar savu perfekto
dzīvi iemantotu debesu valstību. Katram cilvēkam ir sava grēka nasta,
kuru mēs gribētu, lai neviens nekad neuzzinātu, neatklātu! Bet tās
sliktās ziņas ir, ka no Dieva to nenoslēpsi un Viņš jau to zina. Šī
grēka nasta ir mūsu lielākais šķērslis, lai iemantotu debesu valstību.
Dievs to redzēja, ka nav neviena cilvēka, ne viena paša, kas spētu
debesu valstību iemantot pats ar saviem spēkiem un tāpēc sūtīja pasaulē
savu vienīgo Dēlu, lai samaksātu izpirkuma maksu par mums visiem! Un tā
pie krusta notiek lielākā apmaiņa pasaules vēsturē – Kristus uzņem uz
sevis visus cilvēces grēkus un pretī dāvā mūžīgo dzīvību un debesu
valstību! Un tas patiešām ir svinēšanas un priecāšanās vērts! Tikai tie,
kas savā dzīvē ticēs un paļausies uz Jēzu Kristu varēs iemantot debesu
valstību, pārējiem būs jādodas uz elli! Ja Jēzus nebūtu nācis šai
pasaulē, neviens cilvēks debesu valstību nevarētu mantot!
Tāpēc
dosimies arī šajā nedēļā uz tuvāko baznīcu, lai izdzīvotu kopā šos
svētku notikumus un priecātos kopā par Kristus paveikto mūsu labā!
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 26.marts
Dievkalpojums - Dievs kalpo jums

Vairums cilvēku ir pārliecināti,
ka uz baznīcas dievkalpojumu skatās tā, ka mums tur būtu jāiet kalpot
Dievam, ka atnākot uz dievkalpojumu mēs kaut ko dodam Dievam. Visas
nedēļas garumā mēs strādājam darba devējam, mēs atvēlam laiku saviem
bērniem un tad vēl baznīca tagad no mums sagaida, ka ziedosim laiku arī
Dievam. Bet īstenība, ja mēs tā pasakatāmies, ar ko tad diži tā cilvēks
kalpo Dievam dievaklpojumā?... Vai tik viss nav otrādāk? ... Mums
latviešu valodā ir brīnišķīgs vārds:
Dievkalpojums - Dievs kalpo jums
Šis
vārds jau mums pasaka daudz ko priekšā, ka nevis mēs cilvēki nākam, lai
kalpotu Dievam, bet patiesībā ir otrādāk, ka dievkalpojums ir vienīgā
vieta, kur varam pirmām kārtām nākt kā saņēmēji, jo dievkalpojums ir
vieta, kur Dievs nāk kalpot mums. Un ja mēs paskatāmies uz galvenajām
dievkalpojuma sastāvdaļām, kam tās ir domātas - Dievam vai mums?:
•Grēku piedošana – Dievam to vajag? – nē, mums
•Sprediķis – Dievam to vajag? – nē, mums, lai iepazītu Dievu & nonāktu debesīs
•Lūgšana – Dievam to vajag? – nē, mums, jo mēs lūdzam, lai Dievs atbild mūsu vajadzībām
•Sv. Vakarēdiens – atkal Dieva dāvana mums
•Ticības apl., dziesmas – mūsu slava, pateicība Dievam
Dziesmā,
ko Luters uzrakstīja ar mērķi mācīt 10 baušļus, baznīca dziedāja: "Tev
svēto dienu svētīt būs, Lai miers pār tavu namu plūst, nekādu darbu
nestrādāt, Lai Dievs var tavā sirdī nākt.. Lai slavēts Dievs!"
Luters
raksturoja dievkalpojumu kā cilvēku, kas nāk ar tukšu maisu. Paša
dievkalpojuma iesākumā tiek piesaukt Trīsvienīgais Dievs. Šis vārds ir
kā žēlastība un piedošana, kas tiek ielikts mūsu tukšajā maisā. Tad mēs
nožēlojam grēkus - "Mīļais Dievs, mans maiss ir tukšs" un Jēzus Kristus
piedod mums mūsu grēkus, dzirdot to caur mācītāja muti un roku
uzlikšanu. Un atkal tas ir manā maisā. Svēto rakstu lasījumos Dievs dāvā
vēl vairāk žēlastības un žēlsirdības. Sprediķis ir pilns ar evaņģēliju,
kas ir Dieva spēks ikvienam, kas tic. Jau klausoties to vien, tas
piepilda mūsu maisu. Tiek pasniegts vakarēdiens, Jēzus miesa un asinis,
un atkal tas ir mūsu maisā.
Nenoliedzami, ka dievkalpojumā mēs
pateicamies par Dieva dāvanām. Mēs slavējam Viņu un apliecinām, ka Viņš
ir šīs pasaules Kungs un arī mūsu Kungs. Taču galvenais ir, ka Viņš ir
piepildījis mūsu maisus ar piedošanu, mieru, mīlestību un žēlsirdību.
Mēs
aizejam prom no dievkalpojuma ar maisu pār plecu un drīz atrodam
pelitojumu tam, ko Kungs ir devis. Mūsu dzīvesbiedrs grēko pret mums, un
mēs grēkojam pret viņu. Ko mēs darām? Mēs atveram savu maisu: "Redzi te
ir maiss pilns ar žēlastību, mīlestību un piedošanu. Paņem no tā arī
sev." Mūsu bērni grēko pret mums, mūsu kolēģi mūs sarūgtina, mūsu
tuvākie mūs iedzen stūrī. Mēs atbildam: "Lūk man ir pilns maiss ar
piedošanu. Ņemiet, tā pieder jums." Mēs sastopam cilvēku trūkumā un
nespējam viņam paiet garām: "Draugs, esmu saņēmis no Kunga žēlastību.
Lūdzu saņem žēlsirdību un mīlestību arī no manis."
Katrā
svētdienā Kungs mūs atkal aicina Savā mīlestības klātbūtnē un pie sava
apsolījuma Vārda (Bībeles), lai atkal uzpildītu mūsu maisu un sūtītu
atpakaļ pasaulē.
/M.Herisons - Kristu apžēlojies/
Māc. Roberts Otomers
2016.gada 1.marts
Ziemassvētki = Kristus piedzimšanas svētki
Ja ziemassvētki būtu par ziemu, tad mums būtu liels pamats noskumt, jo
ziemas pagaidām vēl nav. Ja mēs svinētu ziemai svētkus, tad jau tie būtu
jāsvin tai dienā, kad uzsnieg pirmais sniegs, bet mēs šos svētkus
svinam katru gadu 1 un tai pašā datumā. Tā nu ir sanācis, ka Jēzus
Kristus ir piedzimis ziemā, tad šajā dienā arī svinam pestītāja
dzimšanas dienu. Citās tautās šie svētki veiksmīgāk nosaukti, krieviski -
Rožģestvo Hristovo = no vārda piedzimšana, Kristus ir piedzimis,
angliski - Christmas - no Kristus nākšanas šai pasaulē. Lai jūsu sirdis
ielīksmojas,mums pestītājs, grēku izpircējs un piedevējs ir dzimis
Bētlemē, Dāvida pilsētā. Svētīgus Kristus piedzimšanas svētkus!
Māc. Roberts Otomers
2015. gada 25.decembris